Tajā laikā Jēzus sāka skaidrot saviem mācekļiem, ka Viņam vajag iet uz Jeruzalemi un daudz ciest no vecākajiem un augstajiem priesteriem, un Rakstu zinātājiem, un tikt nonāvētam, un trešajā dienā augšāmcelties. Bet Pēteris, pasaucis Viņu sāņus, sāka Viņam pārmest, sacīdams: “Lai tas ir tālu no Tevis, Kungs! Lai tas Tev nenotiek!” Bet Viņš pagriezās un sacīja Pēterim: “Atkāpies no manis, sātan! Tu esi man par ieļaunojumu, jo tu nedomā to, kas ir Dieva, bet to, kas ir cilvēka.” Tad Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Ja kāds grib man sekot, lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko man! Jo, kas grib savu dzīvību glābt, tas to pazaudēs, bet, kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, tas to iegūs. Jo ko tas līdzēs cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu? Vai arī: kādu maksu cilvēks dos par savu dvēseli? Jo Cilvēka Dēls nāks sava Tēva godībā ar saviem eņģeļiem un tad atlīdzinās ikvienam saskaņā ar tā darbiem.”

Mt 16, 21-27

Neizprotamais krusts. Pēc mierīgas dzīves brīžiem vēl un vēl šī tēma, šī realitāte neatvairāmi šķērso mūsu dzīves ceļu. Reaģējot uz saviem un it īpaši tuvinieku pārbaudījumiem, mēs spontāni, kā Pēteris, sakām: “Lai tas tev nenotiek!” Patiešām, ir krusti, kurus Dievam pat prātā nav nācis mums uzlikt – tie ir mūsu un citu neapdomīgo lēmumu sekas, ko izraisa mūsu dvēseles slimības, dzīves situācijas un vētras. Šādi krusti nospiež. Bet viens ir krusts, kas glābj – tas ir Kunga krusts. Mēs varam ieiet tā glābjošajā telpā, sveikt to, kad tas šķērso mūsu dzīves ceļu, kā to darīja Edīte Šteina, Eiropas aizbildne, brīdī kad pasaule bija Otrā pasaules kara liesmās: “Krusta zinātni var apgūt vienīgi tad, kad Krustu dabūjam pamatīgi sajust. Par to es biju pārliecināta kopš pirmā acumirkļa un no sirds izteicu vārdus: Ave Crux, Spes unica! (“Esi sveicināts Krusts, mūsu vienīgā cerība!”). Krusta zinātni apgūstam sarunā ar Kungu, kad apklustam un ieklausāmies, bet galvenokārt, kad aizliedzam sevi. Prieka liegā kustība un miers sirdī būs zīme, ka esam uz labā ceļa.

Pr. Aleksandrs