Tajā laikā Jēzus sacīja: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas avju kūtī neieiet pa durvīm, bet iekāpj pa citurieni, tas ir zaglis un laupītājs. Bet, kas ieiet pa durvīm, tas ir avju gans. Durvju sargs viņam atver, un avis klausa viņa balsij. Un savas avis viņš sauc vārdā un tās izved ārā. Un, kad visas savējās ir izvedis, viņš iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo pazīst viņa balsi. Svešam tās nesekos, bet bēgs no tā, jo tās nepazīst svešinieka balsi.” Jēzus viņiem pastāstīja šo līdzību, bet viņi nesaprata, ko nozīmē tas, ko Viņš tiem saka. Tad Jēzus viņiem atkal sacīja: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: Es esmu durvis avīm. Visi, kas nāca pirms manis, ir zagļi un laupītāji, un avis viņus neklausīja. Es esmu durvis. Kas ieies caur mani, tas būs pestīts; viņš ieies un izies, un atradīs ganības. Zaglis nāk tikai zagt, slepkavot un iznīcināt. Es atnācu, lai avīm būtu dzīvība un lai tā būtu pārpilnībā.”
Jņ 10, 1-10
Starp simts balsīm, ko dzirdu katru dienu, kas mani izved ārā no manas sirds, ir svarīgi saklausīt vienu, kas sakopo iekšējo cilvēku. Tā, kura pieder Jēzum, Labajam Ganam, kas mūs vada gan tieši, gan arī ar Baznīcas ganu palīdzību. Ieklausoties un uzticoties viņiem, ļaujam Kungam sevi vest dievišķās dzīves dziļumā. Labā Gana svētdienā mēs tieši lūdzam, lai Kungs dod savai Baznīcai jaunus aicinājumus uz priesterību un Dievam veltīto dzīvi. Taču esošie priesteri taps par labiem ganiem tikai tad, kad ticīgie uzticēsies viņu vadībai. Svētīgais bīskaps Klauss Hemerle dod kritēriju atpazīt šīs balsis, kas mani mudinās pirmo vietu dot Dievam, tad otram cilvēkam un pēc tam savām vajadzībām.
Daudzo gadījumu starpā, kad Labā Gana balss tika saklausīta, ir viens īpašs gadījums. Tēvs Žosefs Marija Verlends, Svētā Jāzepa ģimenes mūku brālības priors, savā jaunībā ir sadzirdējis Jēzus Labā Gana balsi. Taču pirms tam viņš bija ļāvis sevi vadīt maldu balsīm. Rakstot doktora darbu atomķīmijā, viņš bija padevies 20. gs. 60. gadu liberālajam noskaņojumam un pametis Baznīcu. Dzīves jēgas meklējumi viņu aizveda uz Himalajiem, kur četrus gadus viņš nodevās transcendentālās meditācijas praktizēšanai, kļūstot par guru Mahariši Mahiš Jogi sekretāru. Lūzums iekšējos meklējumos nāca pēc tam, kad viens no retajiem eiropiešiem, kas apmeklēja ašramu, sarunas laikā jautāja viņam: “Ko šodien viņam nozīmē Jēzus Kristus?” Līdz ar šo negaidīto jautājumu, kas viņu aizkustināja līdz asarām, žēlastība skāra viņa sirdi. Dvēseles dziļumos viņš pieredzēja tikšanos ar augšāmcēlušos Kungu, kurš viņu sameklēja tālajos Himalajos.
Atgriezies Eiropā, Verlends mēģināja savienot nesavienojamo – apgūtā hinduisma mācību sava guru interpretācijā apvienot ar kristietību. Cenšoties attīstīt iegūtās okultās spējas dziedināt citus, kādu dienu katoļu baznīcā Svētās Mises laikā, kad priesteris pacēla konsekrēto Hostiju, viņš pārsteigts atskārta spēcīgas svētzadzīgas un naida pilnas domas pret priesteri un Jēzu, apslēpto zem maizes zīmēm. Priesteris, kuram viņš izstāstīja šo situāciju, nebija pārsteigts, jo viņš bija diecēzes eksorcists. Atteicies no okultajām spējām un saņēmis atbrīvošanu, Verlends uzsāka filozofijas un teoloģijas studijas. Iesvētīts par priesteri, viņš kļuva par atzītu rekolekciju vadītāju un daudzu grāmatu autoru.
Ikviens, kas sadzird Labā Gana balsi, palīdz to atpazīt citiem. Kunga balss atskan arī šodien. “Savas avis Viņš sauc vārdā un tās izved ārā. Un, kad visas savējās ir izvedis, Viņš iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo pazīst Viņa balsi.”
Pr. Aleksandrs Stepanovs