Jēzus vecāki katru gadu Pashas svētkos gāja uz Jeruzalemi. Un, kad Viņam palika divpadsmit gadu, viņi pēc svētku ieraduma devās uz turieni. Svētkiem beidzoties, viņi gāja atpakaļ, bet zēns Jēzus palika Jeruzalemē, un vecāki to nezināja. Domādami, ka Viņš ir starp ceļa biedriem, tie nogāja dienas gājumu un meklēja Viņu pie radiem un paziņām. Jēzu neatraduši, tie griezās atpakaļ un meklēja Viņu Jeruzalemē. Pēc trim dienām tie atrada Viņu svētnīcā sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un jautājot. Un visi, kas Jēzu dzirdēja, bija pārsteigti par Viņa gudrību un atbildēm. Viņu ieraudzījuši, vecāki brīnījās, bet Jēzus Māte Viņam sacīja: “Dēls, kāpēc Tu mums tā izdarīji? Lūk, Tavs tēvs un es ar sāpēm Tevi meklējām.” Bet Viņš tiem atbildēja: “Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai jūs nezinājāt, ka man vajag būt pie tā, kas attiecas uz manu Tēvu?” Bet viņi neizprata vārdus, ko Viņš tiem teica. Tad Viņš aizgāja tiem līdzi un nonāca Nācaretē, un bija viņiem paklausīgs. Bet Viņa Māte visus vārdus paturēja savā sirdī. Un Jēzus pieņēmās gudrībā un gados, un žēlastībā pie Dieva un pie cilvēkiem. Lk 2, 41–52

Nācaretes ģimene pilnā sastāvā devās svētceļojumā uz templi. Bērns Jēzus aizsāka jaunu dialogu ar Dievu, parādot katram cilvēkam, katrai ģimenei jaunu ceļu. Marija un Jāzeps pārsteigti atrod Jēzu templī rakstu mācītāju lokā. Jēzus ir pārsteigts, ka Viņu meklēja, jo Viņam bija pašsaprotami būt iesaistītam “Tēva lietās”. Ģimenē ir svarīgi iepazīt vienam otru ar mīlestību, atklājot katra īpašu misiju.

Tieši nodarbojoties ar “debesu Tēva lietām” atklājam, kas mēs patiesībā esam, kāds ir mūsu aicinājums un kāda ir citu ģimenes locekļu misija. Svētceļojums vai baznīcas apmeklējums ir tas avots, no kura pasmeļam spēku atgriezties ikdienas ģimenes pienākumos, “paklausot” viens otra īpašajam uzdevumam, ienesot tajā saņemto piedošanu un maigumu.

Mūsu Dieva pieredzes autentiskums atspoguļosies mazos ikdienas žestos, kas piešķir ģimenes dzīvei “mājas garšu”, kā to teica pāvests Francisks ģimenēm Filadelfijā šī gada septembrī: “Tie ir žesti, ko mēs darām kā mātes un vecāsmātes, tēvi un vectēvi, bērni, brāļi un māsas. Tie ir maiguma, mīlestības, līdzcietības žesti. Tādi žesti ir kā siltas vakariņas izsalkušajam vai pirms saules lēkta sagatavotas brokastis. Tie ir ģimeniski žesti. Tā ir svētība otram pirms gulētiešanas, vai apskāviens, sagaidot no garas darba dienas. Mīlestība tiek parādīta mazās lietās, uzmanībā, kas tiek izrādīta katras dienas niansēs, kas panāk, ka dzīvei ģimenē vienmēr ir mājas garša.

Ticība aug, kad tā tiek izdzīvota mīlestībā un kad to veido mīlestība. Tāpēc mūsu ģimenes ir patiesas mājas baznīcas: atbilstoša vide, kur ticība kļūst dzīve, un dzīve norisinās ticībā. Kā mēs īstenojam šādu loģiku mūsu ģimenēs un sabiedrībā?”

Pr. Aleksandrs Stepanovs