Cilvēki, kuri pievērsušies viltus pazemībai, var izskatīties labsirdīgi, mierīgi un izpalīdzīgi. Tomēr nepatiesas pazemības sakne ir lepnība, tādēļ dzīvot blakus šādiem „svētajiem” ir lielas mokas. Kā atšķirt pazemību, kas ir Dievam patīkama, no pazemības, kas ir smalka egoisma piesegšana? Par to savās lekcijās stāsta māsa Pavla no Svētās Ģimenes misionāru kongregācijas („Congregatio Sororum Missionarium Sanctae Familiae”). Paralēli klosterdzīvei Baltkrievijā māsa Pavla strādā kā pasniedzēja un psihoterapeite.

Lielākā muļķa titulu noteikti var piešķirt 24 gadus vecajam jaunzēlandietim, kas praktiski ir kļuvis par zvaigzni. Viņam vairs nepietika ar brīvo laiku, ko veltīt pokemonu medībām, tāpēc viņš nolēma aiziet no darba, lai varētu braukāt pa Jaunzēlandi, meklējot Pikaču & Co briesmonīšus, kuri jau kādu nedēļu burtiski padara traku vai puspasauli. Jaunieša tēvs pat teica, ka viņš ir lepns par dēlu, ka tas kļuvis slavens. Ļoti ceru, ka Nintendo kompānija viņiem abiem labi samaksāja, lai radītu iespaidīgu spēles azarta piemēru. Skatoties uz šo lietu caur citu prizmu, kā sacītu senie romieši, pecunia non olet ʻnauda nesmirdʼ, jo pretējā gadījumā briesmoņi, kas jāmeklē un varbūt ar diviem atslēgas pagriezieniem jāieliek cietumā, būtu tieši viņi.

Ticības kontekstā nemaz nav tik svarīgi, kā izskatās mūsu lūgšana, ko mēs tajā jūtam vai piedzīvojam. Pat tad, ja kristietis darītu brīnumus, viņa sirds varētu palikt dziļi ievainota. Veselīgas dievbijības svarīgākie elementi nav nekāda „augstākā pilotāža”,
skaidro dominikānis Šimons Poplavskis (Szymon Popławski).

Kaut kur netālu no tevis dzīvo kāda sieviete. Viņai ir 30 gadi vai pat vairāk, bet viņa joprojām nav kļuvusi par mammu. Ģimenes draugi un paziņas nemitīgi prasa: kāpēc tev nav bērnu?! Kā arī piebilst: ir īstais laiks. Viņas reakcija katru dienu var būt nedaudz savādāka, tomēr visbiežāk tas ir uzspiests smaids un sastingums. Viņa atbild: „Nē, vēl nē”. Dažreiz viņas sejas izteiksme un žesti liecina par frustrāciju un apmulsumu.