Kristīgās meditācijas centrā vienmēr ir Trīsvienīgais Dievs. Tādējādi meditācija kļūst par divu personu – Dieva un cilvēka – satikšanos. Šajā kontekstā ir apsveicami, ka pēdējos gados Latvijā dažādās kopienās, formācijas grupās un atsevišķu ticīgo dzīvē nostiprinās dziļāki lūgšanas veidi, ko var saukt par kristīgo meditāciju. Vienlaikus pastāv meditatīvas prakses, kurām nav nekā kopīga ar kristietību. Publicējam priestera Juzefa Augustina (Józef Augustyn SJ) komentāru par meditācijas lomu garīgā dzīvē.

Pirmajā brīdī varētu šķist, ka jautājums ir vienkāršs. Tomēr tā tas nav. Pirmkārt, tas skar cilvēka, ticības, Baznīcas un tās daudzu gadsimtu tradīcijas noslēpumu. Atbilde, kas neņem vērā šo plašo kontekstu, var izrādīties tikai daļēja un nepilnīga. Otrkārt, abas nostājas pēc būtības var pamatot. Piemēram, lielākā daļa mūsdienu kristiešu (nemaz nerunājot par iepriekšējām paaudzēm), par garīgo vadību neko nav dzirdējusi. Tiesa, tas nenozīmē, ka ticīgie garīgo vadību neizmanto. Turklāt personas, no kurām tiek sagaidīta pakļaušanās garīgai vadībai (priesteri, mūki vai klostermāsas) ne vienmēr atbilst šim ideālam. Vai līdz ar to viņi izdara nopietnu kļūdu? Manuprāt, jā, bet to atkal būtu grūti pierādīt.

Otrdien pēc sadursmes ar savu konkurenti 5000 metru kvalifikācijas skrējienā ASV atlēte Abeja D’Agostino (Abbey D’Agostino) varēja turpināt skrējienu. Viņas treneris pirms skrējiena pat bija viņai piekodinājis: „Ja tu pakrīti, tad ... piecelies, notraus putekļus un turpini sacīkstes.” Tomēr viņa rīkojās tieši pretēji – viņa apstājās un palīdzēja Jaunzēlandes sportistei Nikijai Hamblinai (Nikki Hamblin) piecelties, tad iedrošināja viņu turpināt skrējienu, sakot: „Celies! Pabeigsim skrējienu kopā.”

Simone Bailza (Simone Biles) ātri vien ir kļuvusi par galveno favorīti cīņā par zelta medaļu Rio Olimpiskajās spēlēs. Viņas dienaskārtība ir gandrīz nevainojama un daudzi apbrīno viņas īpašās prasmes un savaldīgo izturēšanos, pat tajos brīžos, kad ir jūtams milzīgs spiediens, īpaši no tiesnešu puses.