Pēc Tavadrosa II vadītās sinodes plenārsēdes Koptu Pareizticīgo baznīca ir nolēmusi pārtraukt teoloģisko dialogu ar Romas Katoļisko baznīcu un pārvērtēt tā sasniegumus. 

Asamblejas noslēgumā publicētajā paziņojumā Koptu baznīca uzsvēra, ka tā noraida viendzimuma attiecības, kas tiek uzskatītas par pretējām Dieva radītajai cilvēka dabai.

*****

Starp kardināliem jau vairākas dienas cirkulē jauns, pārdomas stimulējošs dokuments ar parakstu: "Demos II". Tas nepārprotami atsaucas uz "Šodienas Vatikānu" - memorandu, kas tika izplatīts starp kardināliem 2022. gada martā un ko bija parakstījis "Demos" (šeit), kurš, kā vēlāk atklājās, bija desmit mēnešus vēlāk mirušais kardināls Džordžs Pels.

Jaunajā Demosa dokumentā kardinālu kolēģijas locekļu (nākamā konklāva vēlētāju) uzmanībai un pārdomām tiek piedāvātas septiņas prioritātes, lai "atgūtu un atjaunotu patiesības, kas daudzu kristiešu vidū ir lēnām aptumšotas vai zudušas".

Prioritāšu sarakstam seko praktiski paskaidrojumi ar cerību "palīdzēt rīkot nepieciešamās sarunas par to, kādam jābūt Vatikānam nākamā pontifikāta laikā", lai novērstu tagadējā pontifikāta radīto jucekli un krīzi.

*****

Valstij, kas uzskata, ka tā var atņemt visneaizsargātāko cilvēku dzīvības, piemīt "būtiska totalitārisma" iezīmes, pat ja tā ievēro "demokrātiskus noteikumus"- skaidroja Jānis Pāvils II. Tādējādi likums piekāpjas spēcīgāko gribas priekšā.

*****

/Aldo Maria Valli/

Jūs jau pazīstat bīskapu Robu Mutsaertu, Hertogenbošas diecēzes palīgbīskapu Nīderlandē. Blogs Duc in altum vairākkārt ir rakstījis par viņa publikācijām [arī civitas.lv tulkojumā, šeit un šeit, itāliski šeit]. Bīskaps ir iedrošinoša balss šajā ārkārtējā apjukuma laikā.

Arī savā personīgajā blogā [šeit] holandiešu bīskaps pauda nostāju pret Fiducia supplicans, aizstāvēja bīskapu Striklendu un neslēpa savu kritiku sinodes par sinodalitāti sakarā. 

Tagad, intervijā ar Havjeru Ariasu (Javier Arias, šeit), viņš saka: "Baznīcai šis ir ārkārtīgi juceklīgs laiks. Viens no pāvesta galvenajiem uzdevumiem ir ieviest skaidrību tur, kur valda apjukums. Turpretī pāvests Francisks atbild uz jautājumiem selektīvā veidā (uz dažiem dubia viņš tā arī nekad nav atbildējis), un viņa atbildes bieži vien pieļauj vairākas interpretācijas. Tādējādi pāvests rada vēl lielāku neskaidrību un šķelšanos."

"Apsveriet," saka bīskaps, “kāda ir Amoris laetitia atbilde uz jautājumu: vai ir atļauts saņemt Svēto Komūniju tiem, kas nav žēlastības stāvoklī ? Baznīcas nepārprotamā atbilde vienmēr ir bijusi skaidrs "nē". Turpretī Amoris laetitia satur daudzus apgalvojumus, kuru neskaidrība pieļauj tādas interpretācijas, kas ir pretrunā ar ticību vai morāli, taču neapgalvojot to atklātā veidā".

Fiducia supplicans "arī ir problemātiska". Mums jārunā ļoti skaidri. "Vai priesteris var svētīt grēciniekus? Protams, var. Vai viņš var svētīt grēku? Acīmredzami nē. Tieši šajā ziņā Fiducia supplicans ir novirze. Deklarācijā ir teikts, ka homoseksuālas savienības var svētīt, taču šāda doktrīna ir pretrunā ar Katoļu Baznīcas mācību, tāpēc ir izcēlusies liela diskusija. Divdomību neatrisina arī tas, ka, atbildot uz kritiku, kardināls Fernandess, mākslīgi nodala pāri no savienības - jo šādam nodalījumam nav jēgas. Galu galā, ja ir savienība, tad ir arī pāris. Nepalīdz arī pāvesta Franciska apgalvojums, ka priesteri cietumos varot svētīt pat lielākos noziedzniekus. Protams, to var darīt; taču garīdznieki nesvēta noziedznieku darbības. Es varu svētīt zagļus, bet ne zādzību. Es varu svētīt homoseksuāļus, bet ne viņu savienību. Es neizslēdzu, ka pāvests Francisks spers tālākus soļus šajā virzienā. Mēs zinām, ka tur, kur nav pēctecības, tur ir Tradīcijas pārrāvums. Divu tūkstošu gadu laikā mēs neko līdzīgu neesam redzējuši, un to, ka ir pārrāvums ar Tradīciju, apliecina pret deklarāciju vērstā reakcija. Divtūkstoš gadu laikā mēs vēl nekad nebijām pieredzējuši, ka tik daudz cilvēku – pat vesels kontinents - iebilstu pret Romas deklarāciju".

Attiecībā uz pāvesta attieksmi pret bīskapu Striklendu bīskaps Mutsaerts saka: "Todos, todos, todos, " pāvests Francisks atkārto: visi ir laipni gaidīti. Bet vai mēs varam par to būt pārliecināti? Patiesībā šķiet, ka tradicionālisti ir izņēmums. Traditiones custodes tonis ir skarbs. Vien padomājiet par epitetiem, kas tiek lietoti attiecībā uz tiem, kuri mīl Tradīciju: "sastingušie" (rigidi) ir vislaipnākais no tiem. Pietiek kādiem lūgt svinēt tradicionālo Misi, lai viņi tiktu marginalizēti. Tāds nosvērts cilvēks kā bīskaps Striklends tika atstādināts, turpretī pret Vācijas un Beļģijas bīskapiem, kuri atkārtoti atbalsta izmaiņas Baznīcas mācībā un morālē, netika vērsta nekāda darbība".

Runājot par straujo dekristianizācijas procesu Eiropā, bīskaps citē angļu rakstnieku Čestertonu, kurš apraksta daudzus vēstures brīžus, kad šķita, ka kristietībai ir lemts izzust. Taču Ikreiz, kad ticība un Baznīca tika uzskatītas par mirušām, tās vajātāji padevās. Katru reizi notika pilnīgi negaidīta atdzimšana. Arī tagad šķiet, ka Baznīcai tuvojas gals, taču situācija var mainīties. Protams, vienmēr ir dzirdamas balsis, kas aicina pielāgoties laikmetam: Baznīcai ir jābūt uzmanīgai pret laikmetu, kurā tā darbojas, ja vien tas nenozīmē ticības pielāgošanos. Jebkurā gadījumā latiņas pazemināšana nav risinājums. Izpatīkot pasaulei, ticība vienmēr izplēn. Baznīca vienmēr ir izdzīvojusi tur, kur ir saglabājusies tās identitāte, - to reformējot, attīrot un atdzīvinot. Iespējams, ka katastrofāla finansiālā krīze [Baznīcā] palīdz atgriezties pie tā, kas patiešām ir svarīgs, pie ticības būtības. "Baznīca beidzot atkal varēs skaidri pateikt, kas tai ir dārgs: dvēseļu glābšana. Nekas cits. Tas tuvinās Baznīcu Evaņģēlijam. Tā ir uzvara. Tātad būs iespējas izaugsmei".

Par bīskapiem un kardināliem, kurus apsūdz par šķelšanās radīšanu, jo viņi pauž viedokļus, kas atšķiras no pāvesta viedokļa, monsinjors Mutsaerts saka: "Baznīcas vienotība netiek veicināta klusējot. Vatikāna vēstījumos paustā neskaidrība rada apjukumu. Tas grauj Baznīcas uzticamību, liekot cilvēkiem zaudēt ticību un dažiem izmisumā pamest Baznīcu, bet mums viņi ir jāiedrošina un jāmudina nekad Baznīcu neatstāt.”

Nerimstas diskusijas par svētībām homoseksuāliem pāriem. Nepārtrauktās intervijās pāvests Francisks “pielej eļļu ugunij", līdz pēdējam aizstāvot "Fiducia supplicans" deklarāciju. Šķiet, ka pāvests pilnībā ignorē to, ka veselas bīskapu konferences, atsevišķu bīskapu visā pasaulē un laju paustais deklarācijas noraidījums izsaka Dieva tautas sensus fidei, nevis "mazu ideoloģisku grupu" opozīciju, kā viņš to apgalvo jaunā intervijā, kurā, lai "saduļķotu ūdeni", viņš apstiprina nepatiesu narratīvu. 

"La nuova bussola quotidiana" redaktora Rikardo Kašoli (Riccardo Cascioli) raksts paskaidro, kādiem mērķiem ir pakārtoti šie paziņojumi. 

*****

Joprojām nenorimst pret "Fiducia supplicans" vērsto deklarāciju plūsma. Pēc Āfrikas kontinenta bīskapiem (atskaitot dažus Eiropas izcelsmes bīskapus Ziemeļāfrikas diecēzēs), Slovākijas bīskapu konferences, Ungārijas bīskapu konferences, Polijas bīskapu konferences, Ukrainas grieķu katoļu baznīcas un daudziem citiem bīskapiem, pienākusi arī Nīderlandes bīskapu kārta noraidīt svētības homoseksuāliem pāriem (sk. šeit, šeit).

/Aleksandrs Stepanovs/

Kopš šī gada 18.decembra Ticības mācības dikastērija deklarācijas “Fiducia supplicans” par svētību pastorālo nozīmi publikācijas, katoļu garīdznieki varēs dot svētību viendzimuma personu pāriem, ja vien to nejauc ar laulības svētību un ja tas notiek ārpus liturģiskā konteksta. Tā var apkopot 44 paragrāfu garo doktrinālo dokumentu, ko ir parakstījis dikastērija prefekts kardināls Viktors Manuels Fernandess, sekretārs Armando Matteo un pāvests Francisks.

Jaunais Ticības mācības dikastērija prefekts un pāvests nedod laiku katoļiem atpūsties un mierīgi svinēt Kristus Dzimšanas svētkus. Nav vēl paspējušas norimt debates un ieļaunojums par “homoafektīvu” un “transseksuālu” personu kristībām un iespēju viņiem būt par krustvecākiem, kad kārtējais dokuments ne tikai izraisa apjukumu un neizpratni katoļu vidū, bet arī sašķeļ Baznīcu, mudinot daudzu diecēžu bīskapus, publicēt diametrāli pretējus paziņojumus: no priecīgas piekrišanas līdz radikālam aizliegumam priesteriem dot šādas svētības viņu diecēzēs.

Fiducia supplicans pelna tādu reakciju, jo šī deklarācija sniedz bezprecedenta paziņojumu par Katoliskās Baznīcas mācību, apgalvojot, ka priesteri var privāti svētīt kā neregulāros pārus, kuri savu seksualitāti izdzīvo ārpus laulības saitēm, tā arī viendzimuma pārus.

Šajā ekskluzīvajā dokumentā Ticības mācības kongregācijas bijušais prefekts Gerhards L. Millers pauž skaidru, argumentētu un radikāli kritisku nostāju pret deklarāciju “Fiducia Supplicans”, ar kuru jaunieceltais Ticības doktrīnas dikastērijas prefekts Viktors Fernandess (Victor M. Fernández) paver iespēju svētīt neregulārus pārus, tostarp viendzimuma pārus.

*****

"Svētais tēvs, lūdzu, paskaidrojiet! Šāds izteiksmes veids nevienam nepalīdz! Nevienam!" Hertogenbošas diecēzes palīgbīskaps Nīderlandē Robs Mutsaerts vēršas pie pāvesta ar skaidru un nepārprotamu lūgumu. ( “Jau atkal šī velnišķīgā neskaidrība” (šeit)). Jautājums ir par “Fiducia supplicans”. Vai Dievs var svētīt grēcinieku? Protams, grēciniekiem, kas nožēlo grēkus, tiek no visas sirds piedots. Pavisam cits jautājums ir: vai Dievs var svētīt grēku? Protams, ka nē!

Reti kurš no katoļiem nebūs dzirdējis, ka pāvests Francisks ir sasaucis bīskapu sinodi laika posmam no 2021. līdz 2024. gadam ar nosaukumu «Par sinodālo Baznīcu: sadraudzība, līdzdalība un misija». Šī sinode tiek pasniegta kā "process" ceļā uz "sinodālo Baznīcu". "Sinodalitāte ir uzklausīšanas process, kas ļautu pārveidot Baznīcu, lai tā kļūtu iekļaujošāka, saskaņā ar pāvesta saskatīto Gara virzību".

Pirmā sinodes sesija notika šī gada oktobrī Romā, tās laikā īpašs uzsvars tika veltīts grupas dinamikas metodes «saruna Garā» izmantošanai, kas ir izvirzītā uzdevuma – pilnībā pārstrukturēt Baznīcu - neatņemama sastāvdaļa.

Sinodē katolisko Baznīcu Latvijā pārstāvēja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Bīskaps augsti novērtēja šīs psihosocioloģiskās tehnikas izmantošanu, lai veicinātu vienprātību ne tikai Baznīcas struktūrās, bet arī valsts līmenī, par ko ar neviltotu entuziasmu viņš stāstīja 18.novembra dievkalpojumā Rīgas Doma baznīcā un katoļu medijos. Neapšaubot arhibīskapa pozitīvo pieredzi, vēlamies tomēr piedāvāt šai metodei veltītu analīzi, jo saskaņā ar speciālistu atzinumu šī jaunā metodoloģija ir problemātiska.

Tāpēc piedāvājam jūsu uzmanībai Francijas katoļu biedrību federācijas Lex Orandi pētījumu, kas veltīts sinodes darba dokumentam Instrumentum laboris.

Intervijā konservatīvajam franču katoļu žurnālam «Homme Nouveau» Lex Orandi apvienības prezidents Filips Darmantjērs (Philippe Darmantière), krīžu vadības un biznesa izlūkošanas jomas eksperts, atzina, ka šis pētījums apskata sinodes Instrumentum laboris vairāk no dabisko procesu nekā no Baznīcas doktrīnas skatupunkta. Eksperts paskaidro, ka šis metodoloģiskais aspekts vēl nebija ticis atspoguļots nevienā no daudzajiem Intrumentum laboris veltītajiem komentāriem, kuri vairāk koncentrējās uz doktrināliem jaunievedumiem.

No Lex Orandi analīzes izriet, ka psihosocioloģiskā metode, kuru “pārkristīja” par “sarunu Garā” ir problemātiska, jo tā esot paredzēta sabiedrisko pārmaiņu veicināšanai, turklāt tā ir pakļauta lielam grupas moderatora izmanīgas manipulācijas riskam un var tikt izmantota, lai ļaunprātīgi ietekmētu grupas dalībnieku sirdsapziņas. Problemātisks ir arī metodes uzsvars uz vienprātības radīšanu, kā (Svētā) Gara augli, jo, saskaņā ar metodes izveidotājiem, "klausīšanās" galvenokārt kalpo pretestības mazināšanai jauno ideju pieņemšanā un pati par sevi nenozīmē, ka tiek ņemti vērā grupas dalībnieku izteiktie viedokļi. Vai varēs a priori apgalvot, ka panāktais konsenss būs Svētā Gara balss?

Aleksandrs Stepanovs

*****