Otrdien: „Vai dzirdēji? Kārļa māte aizbēgusi ar citu vīrieti!” Trešdien: „Tomēr nē, viņa uz nedēļu aizbraukusi pie slimā brāļa.” Ceturtdien: „Bet viņiem tur tāpat neiet īpaši labi!”

Gatavojoties izlīgšanas sakramentam, pats grūtākais nosacījums bieži mēdz būt grēku nožēla. Skaidrs, ka atzīt un nožēlot savus grēkus nav viegli. Katrā ziņā modernā kultūra mēģina mūs pārliecināt, ka esam paši ģeniālākie un par visu varam lemt pēc pašu ieskatiem. 

Nākamā problēma ir dzīves tempa paātrināšanās, kā rezultātā mums trūkst laika apstāties un pārdomāt savu stāvokli. Grūtības izraisa „īstermiņa mērķu kultūra”. Esi atpūties citā kontinentā? Tagad krāj naudu tālākiem braucieniem! Iegādājies automašīnu? Sāc veidot uzkrājumus labākam, mūsdienīgākam auto! Konkrēta cilvēka dzīves perspektīva koncentrējas uz šādiem mērķiem, zaudējot kopējo ainu, neuztverot dzīvi kā vienotu veselumu. Tāpat zūd priekšstats par tieksmi pēc pārdabiska mērķa un labuma. 

Šīs domāšanas shēmas galu galā apgrūtina mūsu spēju apzināties savus grēkus un tos nožēlot. Tālāk pievērsīsimies dažiem maldīgiem priekšstatiem.

/Ermes Doviko/

Mūsu mazais eņģelis Čārlijs Gards jau skata Dieva godību un lūdzas par mums. Vairāk nekā vienpadsmit savas dzīves mēnešos viņš ir izcīnījis labu cīņu, pirms cietsirdīgais humānisms viņam atslēdza mākslīgo elpināšanu, pārliecībā, ka viņa dzīve kā invalīdam nav vērta, lai to izdzīvotu. Viņš mira skābekļa trūkuma dēļ, nosmacis kādas slimnīcas gultā tālu no savām mājām, jo šis cietsirdīgais humānisms mums mēnešiem ilgi galvoja, ka ir pareizi aiziet “ar cieņu” un ka tas ir “viņa labākajās interesēs”. Miris piektdien, kā mazais Jēzus, slimnīcas vadītāju un mediķu grupas notiesāts uz nāvi, kuri nodeva savu aicinājumu, kā arī tiesnešu, kas piesavinājās dievišķo privilēģiju lemt par dzīvību un nāvi.