Argentīnas katoļu dziedātāja Atenas Venika (Athenas Venica) ir ierakstījusi jaunu dziesmu, kas iepriecina gan ausis, gan nāk par labu dvēselei.

Tā ir vienkārša un reizē ļoti dziļa dziesma, tāda, kāds ir Dievs. Tā mūs sagatavo Svētā Gara nonākšanas svētkiem, bet vienlaikus atgādina par Svētā Gara klātbūtni ikdienas dzīvē. To var klausīties, uzsākot jaunu dienu, vai lūgties pirms kāda lēmuma pieņemšanas, jo šī dziesma ir Svētā Gara piesaukšana, kurš mūs māca, kā par to Evaņģēlijā saka Kristus. Pārdomās par Svēto Garu, Trešo Svētās Trīsvienības Personu, Benedikts XVI saka, ka patiesi redz tikai tie, kuru sirdīs Viņš mājo. Viņš iemājo kristieša sirdī kristības brīdī, un tālākais ir atkarīgs no mums – vai mēs pieņemam Viņa maigo klātbūtni un ļaujam Viņam mūs svētdarīt, vai ne.

Lieldienu vakarā Pakistānā, Lahoras pilsētā, islamistu grupējums sarīkoja kārtējo atentātu ar mērķi ievainot kristīgo kopienu, taču sprādziena laikā lija kā kristiešu, tā arī musulmaņu asinis. Domājot par šo traģisko ziņu, man atmiņā nāk saruna ar kādu Pakistānas katoļu studentu 2009. gada Lieldienās. Viņš ar lepnumu stāstīja, ka viņa reģionā katoļu svētku laikā musulmaņi un hinduisti mēdza doties līdzi saviem kristiešu kaimiņiem uz baznīcu, lai kopā ar viņiem ņemtu dalību lūgšanās un priecātos. Bet asins izliešana iznīcina brālību, izraisot aizdomu un naida viļņus. Tā nav pasaule, kurā labi dzīvot. Gribētos redzēt brālības izraisītus viļņus, kas dažādu tautību un reliģiju cilvēkus noskaņo pozitīvi vienam pret otru.

“Tu vēl neesi nopietni pārdomājis, cik liels ir grēka smagums”, saka sv. Anzelms no Aostas, aplūkojot iemeslus, kas Dievu pamudināja tapt par cilvēku, lai glābtu cilvēci. Patiesi, bez Lielās piektdienas upura, bez Jēzus mīlestības krusta, kas šķīstī pasauli no grēka, nebūtu iespējams nekrist bezcerībā, dzirdot un lasot par kariem Sīrijā un Irākā, par bēgļu dramatisko plūsmu, par nežēlīgi nogalinātajām žēlsirdības misionārēm Jemenā, par kristiešiem, kas tiek vajāti aiz naida pret ticību teju 50 pasaules valstīs, par mazgadīgo seksuālu izmantošanu, par piedzērušiem jauniešiem pagalmā vai ģimenē...

Lieldienu ciešanu noslēpuma pavadīti, padomāsim par cilvēkiem, kuri gājuši burtisku ciešanu ceļu kopā ar Pestītāju. Mūsdienu salauztajā, grēka sagrozītajā pasaulē jautājums par ciešanu nozīmi arvien samilzt. Kādēļ Dievs pieļauj moceklību? Kādēļ ļaunums ir tik intensīvs, ka tas fiziski vēlas iznīcināt šķīstas sirdis? Kur ir Dieva apsardzība? Kāda šīm ciešanām jēga? Šos un citus jautājumus es uzdodu Dievam, vērojot šo video, kurš veltīts mūsdienu kristīgās baznīcas moceklei Kesijai Bernālai (Cassie Bernall), kura 17 gadu vecumā 1999. gadā brutālā veidā tika nogalināta Kolumbīnes vidusskolas slaktiņā Kolorādo štatā. Pirms uzbrucējs raidīja lodi Kesijas virzienā, viņš jautāja: 'Vai tu tici Dievam?' Un, iepriekš zinot, kas notiks, viņa teica: 'JĀ.' Kesijas draugi video dalās ar savām pārdomām un apbrīnu par to, ko šī jaunā meitene bija gatava upurēt savas pārliecības un ticības dēļ. Kristus dēļ. Kāds jauns puisis atceras, ka Kesijai bijis sapnis iestāties koledžā. Kāda meitene dalās savās pārdomās, cik ļoti apbrīno Kesijas ticības spēku. Viņas draugi arī stāsta, ka it īpaši neilgi pirms slaktiņa Kesija daudz runājusi par nodošanos Kungam, par savas dzīves pilnīgu atdošanu Viņam. Dažādi mūziķi veltījuši Kesijai dziesmas, viņas mamma sarakstīja grāmatu par savas meitas liecību. Meitenes traģiskā nāve izraisīja sabiedrībā milzīgu rezonansi. Šis notikums liek apstāties un sev pajautāt: ‘Bet ko būtu teicis es?’

Daiga Kaša