Sākas… Svētku procesijā dodamies ārā, sekojot priesterim, kurš nes Vissvētāko Sakramentu. Dieva tauta dzied. Skan draudzes torņa zvani. Uz mirkli kaut kur dziļi iekšā iestājas prieks un miers. Nogurums, neapmierinātība, aukstums – viss pazūd. Prieka asaras. Miers, pēc kura tik ļoti ilgojos. Kristus ir augšāmcēlies.
Jūtas ir pārejošas, it īpaši garīgajā dzīvē. Dziļu un neviltotu prieku ātri nomaina kaut kas ierasts – neizgulēšanās, tieksme pamanīt trūkumus un kritizēt, grūtības sakoncentrēties un lūgšanā būt šeit un tagad, Dieva priekšā. Bet vienalga – sirds zina, ka Dievs, Kuram es ticu, Kuram mēs ticam, ir dzīvs. „Nāve un dzīvība sadūrās dīvainā cīņā, dzīvības Valdnieks, kaut krita, tomēr dzīvo un valda.”
Vai esi pamanījis, ka Lielā piektdiena ar tās krusta ceļu un ciešanu piemiņu kaut kā vieglāk sasniedz prātu un dvēseli? Lasot Lielās piektdienas notikumu aprakstu Palmu svētdienas liturģijā, brīžiem nespēju apturēt līdzcietības un nožēlas asaras. Zinu, ka tā mēdz būt daudziem. Dvēsele uzreiz atsaucas uz ciešanu tēliem un aprakstiem, jo tā labi pazīst, par ko ir runa. Rūgtas asaras ir pazīstamas un saprotamas. Var pat teikt, ka izdzīvot Kristus ciešanu piemiņu līdz zināmai pakāpei var bez ticības, paliekot universālas solidaritātes un cilvēciskuma līmenī, dabiskā līmenī. „Labs cilvēks”, kurš mācīja un dziedināja, kā „atalgojumu” par to dabūjot arestu, spīdzināšanu, nežēlīgu nāvi. Bet ja tas būtu viss, veltīga būtu mūsu ticība.
Bet kā ir ar Augšāmcelšanos? To mūsu dvēsele vēl nepazīst, tomēr kopš atgriešanas mirkļa daudzi no mums ar prātu, sirdi un dvēseli, visās sava cilvēciskuma dimensijās, apzinās – Jēzus Kristus ir dzīvs. Jo esam Viņu satikuši. Nevar taču satikt kādu, kurš nomira un palika kapā.
Lai kaut nedaudz pieskartos Augšāmcelšanas notikumam, nepieciešama ticība. Neprātīga ticība „neprātīgajam” žēlsirdības Dievam, Kurš, pat atklājot Sevi, tomēr paliek noslēpumains. Kā lai saskatu Kristu, Kurš ir augšāmcēlies, ar cilvēka acīm, kuras tik viegli pievēršas pasaulei? Kā lai pārliecinu savu prātu par to, ka Augšāmcelšanās nav simbols, bet gan vēsturisks notikums, kas reiz un uz mūžīgiem laikiem mainījis pasaules un cilvēces likteni, manu likteni? Šādos brīžos apzinos, ka nespēju ticēt bez žēlastības.
Vai Kristus sniedz vienkāršas atbildes? Pat ja Viņa jūgs un patīkams un nasta viegla, no manis tiek prasīts saskatīt to, kas tīri cilvēciski nav redzams. Atpazīt Viņu maizes laušanā. Sadzirdēt Viņu vētrā. Pamanīt brīnumos un brīnumu neesamībā, vārdā un klusumā, panākumos un neveiksmēs. Un – iespējams, pats grūtākais – satikt Viņu cilvēkā. Tik tiešām, mūsu ticība ir neprātīga. Bet ja kaps ir tukšs, vai nav vēl lielāks neprāts palikt neticībā?
Dažreiz cilvēki prasa – kā es varu ticēt? Neesmu ielicis pirkstus Viņa brūcēs, kā tas bija lemts apustulim Tomam. Tomēr arī man Viņš ļāvis Sev pieskarties. Tāpat kā daudziem tūkstošiem mūsdienu kristiešu, kuri Viņu satikuši. Uzklausot simtiem liecību par cilvēku atgriešanos pie Kristus, apzinos, ka tas vienmēr paliek noslēpums. Prātā nāk Aslana teiktais „Nārnijas hronikās”: „Es stāstu katram tikai viņa paša stāstu.”
Kristus nav atbrīvojis mani no grūtībām. Viņš nav atcēlis manu un Tavu atbildību par savu dzīvi. Viņš nekad neizdara izvēli mūsu vietā. Bet Viņš visam piešķir jēgu. Ārpus Kristus tās vienkārši nav. Tādēļ ticības tumsa ir spožāka par jebkuru gaismu.
Kristus ir augšāmcēlies!
Publicitātes foto
