Bērnībā māsa Selīna uzdāvināja Sv.Terēzei no Bērniņa Jēzus papīra kuģīti, uz kura bija rakstīts tikai viens vārds – abandon (uzticies). Uzticēties nozīmē peldēt pa dzīves viļņiem, paļaujoties, ka Dievs šo kuģīti vada, lai tas nesabruktu. Viņš ir ar Tevi pat vētrā, Viņš rūpējas par visu. Tev nepieciešams tikai paļauties uz Dievu un Viņa mīlestību.
Šķēršļi, kas traucē paļauties
Pilnībā paļauties nemaz nav tik viegli, jo rodas šķēršļi. Pirmkārt, tas ir sagrozīts Dieva tēls. Varbūt, Tev ir bail no Viņa un Tu uzskati Dievu par stingru tiesnesi? Iedomājies, cik lielas sāpes tas nodara mīlošam Tēvam: Viņa bērns baidās no Viņa, tātad, neuzticas. Ja Tev ir bail no kāda, Tu nekad nespēsi uz viņu paļauties.
Skaidrs, ka dzīvē mēdz būt situācijas, kad mums vienkārši ir bail. Tas ir normāli. Draudu iespaidā dabiskā kārtā rodas nedrošība. Šādā veidā bailēs vēl nav grēka, tomēr ir svarīgi bailes pārvarēt, pielietojot daudzus veltīšanas un paļāvības aktus. Ticības pārbaudījumu laikā tomēr mēģini paļauties uz Dievu. Ja rodas bailes, kas nav no Tevis atkarīgas, tā vienlaicīgi ir iespēja pieaugt ticībā un paļāvībā uz Dievu, kas notiek pateicoties ticības aktiem.
Pretējā gadījumā Tu asociē Dievu ar kādu, no kura ir jābaidās, jo nevar zināt, ko viņš Tev nodarīs. Šāda nostāja ievaino Dieva sirdi. Sv.Terēze izteicās īsi: „Paļauties uz Dievu nozīmē būt kā bērns un ne par ko neuztraukties.” Cik tas ir grūti – ne par ko neuztraukties! Un cik ļoti jāpaļaujas, lai paliktu mierā...
Kāpēc Tev nav jāuztraucas?
Tāpēc, ka Debesu Tēvs Tevi mīl un par visu rūpējas, pat tad, ja viss norāda uz pretējo. Ja Sv.Gars piepildīs Tavu sirdi ar pārliecības žēlastību, vairs nekas nespēs Tevi satricināt, salauzt, likt vilties. Lūdzot paļāvības žēlastību un ar to sadarbojoties, Tu kļūsi kā klints.
Sv.Margaritai Marijai Alakokai Jēzus reiz sacīja: „Ļauj Man darboties”. Tā ir uzticēšanas, paļāvības būtība: ļaut Dievam darboties savā dzīvē, pakļauties Viņa iedarbībai. Tad Viņš visu izlabos, pat vislielāko ļaunumu, pat neatrisināmas problēmas.
Ievērosim, ka Jēzus ir ļoti delikāts, Viņš lūdz sv.Margaritai (un arī Tev) ļaut Viņam rīkoties. Viņš nevēlas uzbāzties vai izdarīt spiedienu. Vai ir vērts atbildēt? Sv.Margarita raksta: „Jēzus aizvietos mani visā, ja es tikai ļaušu Viņam darboties manī. Viņš mīlēs manī, ilgosies manī, nosegs visus manus trūkumus.” Tā ir kāda neparasta perspektīva, bet lai to sasniegtu, nepieciešams uzticēties Dievam. Tomēr mēs esam iemācījušies pārāk daudz paļauties uz sevi. Dažreiz mēs it kā sakām Dievam: Kungs, drusciņ pagaidi, es sakārtošu savu dzīvi, labošos un tad nakšu pie Tevis. Citiem vārdiem, Kungs, pagaidi, pastāvi maliņā, tagad ir mana kārta, es darbošos pats, man viss izdosies. Tomēr mums jāļauj Dievam darboties arī tad, kad neesam „kārtībā”.
„"Kļūt kā bērnam" attiecībā pret Dievu ir nosacījums, lai ieietu debesu valstībā; tādēļ ir sevi jāpazemina, jātop mazam,” māca katehisms. Tas ir ļoti grūti, jo mēs gribam būt ievērojami. Sātans mūs kārdina: „Priekš kam Tev Dievs? Tu taču pats esi kā Dievs, Tu ar visu tiec galā. Netiec?! Tu joko!” Tieši uz tā balstās lepnība. Lai kļūtu par Dieva bērnu, sevi jāpazemina, jātop mazam.
Avots: Nācaretes Ģimeņu Kustības formācijas materiāli, rrn.info.pl
Foto: Tambako The Jaguar, flickr.com
Sagatavoja Marks Jermaks
