Priesteru aiziešana Baznīcai ir smags ievainojums, kā arī ieļaunojuma avots ticīgajiem. Zināmā mērā atteikšanās no priesterības ir pat sāpīgāka nekā laulātā aiziešana no ģimenes. Priesterim taču jābūt kā uzticības, atbildības, draudzības ar Dievu sinonīmam. Mēs pamatoti sagaidām, ka priesteris ir kāds, kurš ir līdzīgs Jēzum, bet Jēzus palika uzticīgs Tēvam līdz pat krustam un nāvei. Līdz ar to es nebrīnos, ka priesteru neuzticība izraisa laicīgos cilvēkos ne tikai ieļaunojumu, bet arī šaubas. Ja aiziet priesteris, kurš sešu gadu garumā tika sagatavots priesterībai un kuram ikdienā būtu jādzīvo ar Dieva Vārdu, lūgšanu, Euharistiju, tad vēl jo vairāk lajiem var rasties bažas par to, vai vispār ir iespējams izturēt mīlestībā un uzticībā savam aicinājumam. Jēzus teiktais „Apgrēcībai gan jānāk, bet bēdas tam cilvēkam, caur ko apgrēcība nāk!” attiecas pirmām kārtam uz mums, priesteriem.

Kādi ir priesterības krīzes cēloņi?

Iemesli parasti ir dažādi un visai komplicēti. Pirmkārt, tās ir grūtības un ciešanas, ko priesteris „iznes” no dzimtajām mājām, kur pietrūcis mīlestības, siltuma, drošības sajūtas vai padziļinātas reliģiskas audzināšanas. Pieauguša priestera dzīvi negatīvi ietekme nepilnas ģimenes pieredze, kā arī vecāku šķiršanas un alkoholisms. Tāpat grūtības izraisa dominējošā kultūra, kas bieži mēdz būt vulgāra un primitīva, kā arī masu mediju tiražēta demoralizācija, izsmejot Dievu, cilvēku, mīlestību, šķīstību un uzticību. Katram priesterim mūsdienās jāsaskaras ar antiklerikālismu. Priesteri piedzīvo nopietnu stresu skolā, draudzē, kontaktos ar agresīviem cilvēkiem, kuri uztver Baznīcu kā pakalpojumu sniedzēju, kuram jāapmierina visas viņu vēlmes neko no viņiem neprasot.

Tomēr galvenais aiziešanas iemesls droši vien saistīts ar konkrētā priestera krīzi…

Tieši tā. Ārējie faktori var atvieglot vai arī sarežģīt iespējas palikt uzticīgam, tomēr tiem nepieder gala vārds. Mūsu lielums vai vājums atkarīgs no mūsu sirds stāvokļa un ikdienas satikšanās ar mūsu vājībām. Vislielākos draudus priesterim rada attālināšanas no Dieva, dedzīguma un pastorālās aktivitātes sarukums, lūgšanas un personīgas izaugsmes atstāšana novārtā, tuvākmīlestības samazināšanās. Kā rezultāts rodas tukšums, kā arī pieaug atkarību un romānu risks. Aizvien biežāk par krīzes izejas punktu kļūst atkāpšanās no Kristus mācības. Aizvien vairāk priesteru izvairās no Evaņģēlija patiesībām un valodas, ko lietojis Jēzus. Viņi kļūst „politiski korekti”. Grēcīgas attiecības viņi sauc par nesakramentālo „laulību”, viņi jauc mīlestību un pieņemšanu, bet aicinājumu uz atgriešanos uzskata par „naida runu”. Pieredze liecina, ka šāda veida „progresivitāte” uzticības vietā Evaņģēlijam liecina par pieaugošo krīzi. Tie, kas maldās domāšanā, pēc laika sāk maldīties arī rīcībā, meklējot attaisnojumu saviem grēkiem un neuzticībai.

Kristības sakraments ir atpestīšanas nosacījums. Kas notiek, ja kāds priesteris ir nokristījis ticīgo, bet drīz pēc tam atteicies no priesterības?

Šāda situācija izraisa sāpes un nemieru kristītā bērna vecākos vai arī pieaugušajā, kurš pieņēma kristību. Būtu svarīgi sniegt viņiem mierinājumu, paskaidrojot, ka katrs sakraments (gan kristība, gan Euharistija, gan grēksūdze, gan slimnieku sakraments) paliek derīgs pat tad, ja priesteris bijis smaga grēka stāvoklī. Katrā sakramentā darbojas Kristus, Viņš ir personīgi klātesošs. Priesteris ir tikai Viņa redzamais instruments. Labs priesteris atvieglo satikšanos ar Dievu, bet priesteris, kurš piedzīvo krīzi, to apgrūtina. Tomēr sakramenta augļi atkarīgi nevis no priestera, bet no personas, kas šo sakramentu pieņem.

Iespējams, mēs bieži vēlamies redzēt ideālu priesteri, taču aizmirstam, ka priesteris ir no tautas paņemts. Priesteri taču nenāk no ideālām ģimenēm.

Kā jau minēju, daži priesteri nāk no šķirtām un pat patoloģiskām ģimenēm. Vēlos uzsvērt, ka arī starp viņiem ir uzticīgi, pašaizliedzīgi un gudri mīloši cilvēki, kuri pieder pie Baznīcas dārgumiem. Visvairāk cilvēces vēsturē cietis Jēzus. Tomēr tieši Viņš visvairāk arī mīlējis. Ģimenes ievainojumi vai ciešanas sakarā ar smago situāciju mājās nenosaka priestera krīzi. Viss atkarīgs no tā, cik tuvu viņš ir Dievam, kādas prasības sev viņš uztur, un kādus secinājumus izdara, ņemot vērā tuvinieku problēmas.

Mēs pazīstam dažādus priesterus. Ar vieniem mēs pat draudzējamies, citus satiekam dievnamā. Gadās, ka dažus priesterus ļoti bieži var satikt sievietes kompānijā.

Tā ir ļoti nedroša situācija. Pat ja izejas punkts ir tīri pastorāls kontakts, vēlme sniegt atbalstu. Attiecībās ar sievietēm priesterim jābūt ļoti jūtīgam. Priesteris var draudzēties ar visu ģimeni, bet viņam nekad nebūtu jāveido īpaši tuvas attiecības ar jaunām sievietēm, kuras ilgojas satikt dzīvesdraugu, pamestām sievām, vai sievām, kuras savā laulībā piedzīvo nopietnu krīzi. Pastāv risks, ka šīs sievietes ātri kļūs emocionāli atkarīgas no priestera, bet tas jau ir solis romānu un nelaimju virzienā. Tomēr arī priesteris, kurš nemīl cilvēkus, var ievainot. Dzīvesgudrs garīdznieks piekrīt vienai sarunai ar meiteni vai sievieti sarežģītā gadījumā, bet tad nosūta viņu uz katoļu formācijas grupām savā draudzē. Skaidrs, ka sākumā viņam jāparūpējas, lai šādas grupas viņa draudzē darbotos padziļinātā un sistemātiskā veidā.

Pieņemot priestera svētības vīrietis apzinās savas saistības. Un tomēr daži izvēlas citu ceļu, viņi atsakās no priesterības un veido dzīvi savādāk.

Un tad laji par to brīnās, salīdzinot šo situāciju ar laulāto krīzi, kad attiecību sabrukuma rezultātā sieva vai vīrs tomēr nedrīkst atkal salaulāties. Protams, pastāv iespēja pārcelt priesteri uz laicīgo kārtu, atbrīvojot viņu no celibāta pienākuma. Baznīca to pieļauj, bet tas noteikti nav labs risinājums. Tādēļ sava ilgstošā pontifikāta laikā sv.Jānis Pāvils II neatļāva pārcelt priesterus uz laicīgo kārtu. Izņēmums bija priesteri, kuri sasniedza noteiktu vecumu un vērsās pie pāvesta ar rakstisku lūgumu.

Kādu vietu Baznīcā ieņem „bijušie” priesteri?

Tas galvenokārt atkarīgs no viņu pašu nostājas šeit un tagad. Pazīstu tādus priesterus, kuri tikuši pārcelti laicīgā kārtā, un kuri uzstājas pret Baznīcu, publiski pozicionējot sevi kā ateistus. Pazīstu arī tādus, kuri pēc pārcelšanas laicīgā kārtā un laulības noslēgšanas skaistā un padziļinātā veidā iesaistās draudzes dzīvē. Baznīca palīdz priesteriem, kuri izrāda labu gribu, atzīst savas kļūdas un jaunā situācijā cenšas dzīvot kārtīgi, ievērojot Evaņģēlija prasības.

Dievs ir Mīlestība, Viņš gaida mūsu, grēcinieku, atgriešanos. Kas jādara vīrietim, kurš vēlas atgriezties garīgā kārtā?

Skaidrs, ka galvenais nosacījums ir radikāla atgriešanās, pienācīga gandarīšana par ļauno, atbrīvošanās no sliktajām saitēm, nopietnu secinājumu izdarīšana, radikāla sekošanas Jēzum ikdienas dzīvē. Priesteris, kurš pārvarējis krīzi, nevar palikt viduvējība, jo tad viņam draud atgriešanās pie grēcīgas pagātnes. Kopš šī brīža viņam jāliecina par mīlestību, godīgumu, nesavtīgumu, uzticību. Žēlsirdības gadā būtu vērts atcerēties, ka Dievs mums piedod pat vissmagākos grēkus. Tomēr līdzīgi pazudušā dēla tēvam Viņš atklāj savu piedošanu tikai tad, ja mēs atgriežamies. Un ne mirkli ātrāk. Šī patiesība attiecas uz katru kristieti. Jo lielāks priesteru skaits piedzīvo krīzi, jo labāk mēs apzināmies, ka Jēzus liecinieku uzticība ir liela svētība, kas jāstiprina ar lūgšanu un radikālu uzticību savam aicinājumam.

Avots: Dlaczego księża zrzucają sutannę? deon.pl

Foto: Quentin Verwaerd, flickr.com

Rakstu sagatavoja Marks Jermaks