Daudzos gadījumos tieši bērna tēvs ir tas, kurš uzstājas par mazuļa nogalināšanu, tomēr gadās arī izņēmumi. Runājot par aborta traģēdiju, katra situācija ir unikāla, kas nozīmē arī atšķirīgu vecāku vainas pakāpi par izdarīto. Neskatoties uz to, skaidri jāatzīst, ka aborts vienmēr sāpīgi ietekmē abus partnerus pat tad, ja viņi negrib vai nespēj to apzināties.

Vīrieši, kuru sievas vai partneres izvēlas nogalināt bērnu pret tēvu gribu, piedzīvo milzīgas sāpes. Bieži viņi paliek bezspēcīgi sievietes lēmuma priekšā. Ko reāli var darīt tētis šādā gadījumā? Viņam atliek lūgt un aicināt sievieti nākt pie prāta un ļaut kopīgajam bērnam dzīvot. Toties juridiski tēva viedoklim nav īpašas nozīmes, jo abortam pietiek ar pašas mātes piekrišanu.

Redzot, ka viņu sievas atņem bērniem dzīvību, daudzi vīrieši iekšēji salūzt. Viens no šiem tēviem ir uzrakstījis liecību, kas tikusi publicēta daudzos plašsaziņas līdzekļos. Savā vēstulē viņš atzīst, ka nespēj izturēt ciešanas, ko viņam ikdienā sagādā apziņa, ka sieva izvēlējusies nogalināt viņu nedzimušos dvīņus.

Mākslīgās apaugļošanas lāsts

Šis nelaimīgais tētis un viņa sieva gadiem ilgi cieta no neauglības, kas pamudināja viņus vērsties mākslīgās apaugļošanas klīnikā. Galu galā viņu sapnis piepildījās, jo pārim piedzima bērniņš. Tad viņi izšķīrās par labu nākamajam mēģinājumam. Sievietes ķermenī tika ievadīti trīs iedīgļi. Kā jau bieži gadās, visi trīs veiksmīgi implantējās dzemdē. Līdz ar to sieviete palika stāvoklī ar trīnīšiem. Tomēr viņa nevēlējās nedz trīnīšus, nedz dvīnīšus. Māte gribēja vēl tikai vienu mazuli, bet pārējos pieprasīja abortēt.

„Pirms uzsāka aborta procedūru, mana sieva izplūda asarās. Viņa vēl un vēl prasīja ārstiem, vai bērni jutīs sāpes. Viņai tika apsolīts, ka viņi nejutīs neko. Kārtējo reizi jautāju viņai, vai viņa tiešām grib to izdarīt, jo lēmumu mainīt vairs nevarēs. Viņas asaras un centieni neskatīties uz monitoru, kurā varēja redzēt bērnus, kļuva man par apstiprinājumu: viņa, tāpat kā es, skaidri apzinājās, ka rīkojas ļauni. Vēlējos uzstāt, lai viņa paskatās uz monitoru, tomēr baidījos, ka viņas prāts, kas tika sadragāts ar ziņu par trīnīšiem, varētu šo skatu neizturēt. Lai izglābtu vismaz vienu bērnu, bija svarīgi, lai sieva paliktu psihiski vesela.

Katrs no bērniem pretojās un centās izvairīties no adatas, kas tika ievadīta ūdens pūslī. Katrs no viņiem saliecās, ievadot adatu viņa ķermenī. Redzēju, kā pārstāj pukstēt viņu sirsniņas. Arī manējā bija gandrīz apstājusies. Otrā bērna sirds vēl cīnījās, tomēr pēc desmit minūtēm tika konstatēts, ka tā ir apklususi. Ārstiem pietika nekaunības saukt kālija hlorīdu, ķīmisko substanci, kas tiek izmantota, lai apstādinātu bērna sirdspukstus, par „zālēm”. Gribēju viņiem jautāt, no kā viņi mēģina izārstēt – vai no dzīvības? Tomēr to, kas ar mani tobrīd notika, nevar izteikt vārdos. Zinu, ka viņi sajuta sāpes. Zinu, ka viņiem bija bail. Zinu, ka tā bija slepkavība."

Izmisušais tēvs tagad runā par emocionālo brūci, ko ieguvis savu nedzimušo bērnu nāves dēļ. Šī brūce viņam sāpēs visu mūžu, apzinoties, ka viņš nekad neieraudzīs divu bērniņu smaidus. Vīrietis atzīst, ka katru dienu lūdz piedošanu, lai gan viņam nebija reālu iespēju savus bērnus izglābt.

"Neļaujiet jums samelot. Tas nav nesāpīgi. Katrs, kurš apgalvo pretējo, ir melis. Aborts nav nenoformēta šūnu kopuma izgriešana. Tā ir vienkārši bērna nogalināšana. Esam atjaunojuši bērnu upurēšanas praksi seksa vai ideoloģijas dievekļiem. Mēs racionalizējam slepkavības realitāti, saucot ieņemto dzīvību dažādos terminos – „fetus”, „šūnu kopums”... Tieši tāpat nacisti savulaik pārliecināja paši sevi, ka cilvēki, kuri kliedza gāzes kamerās, bija „untermenchen”, „puscilvēki”. Šādā veidā viņi centās pašu acīs atbrīvoties no vainas.” 

Šī tēta stāsts, kas aprakstīts portālā LifeSiteNews, nav unikāls. Aborts ļoti bieži pavada mākslīgās apaugļošanas procedūru. Rezultātā ilgi gaidīta bērniņa vietā pāris sev uzliek izdarīta ļaunuma apziņas nastu. Labākajā gadījumā tas liecina, ka nogalinātā bērna vecākiem tomēr piemīt kaut kādas cilvēciskas tieksmes. Bet kas notiek ļaunākajā gadījumā? Priekšmetiskā pieeja bērnam kā veidam apmierināt savas iegribas, nožēlas neesamība un kārtējie mēģinājumi, kamēr netiek „uztaisīts” bērns, kurš pilnībā atbilst savu vecāku vēlmēm...

Tāpat Jūs nekur neko nedzirdēsiet par pēcaborta sindromu, kas saistīts ar embriju iesaldēšanu, kas tiek veikta mākslīgās apaugļošanas ietvaros. Tas nav brīnums, jo patiesības atklāšana sabojātu mākslīgās apaugļošanas klīniku publisko tēlu, kas mēģina sevi stādīt priekšā kā nelaimīgo vecāku glābējus, bet kas reāli iznīcina laulāto intimitāti, ieļauno, sāpina un izraisa sirdsapziņas pārmetumus.

Visā mākslīgās apaugļošanas procesā bērniem tiek liegta cilvēciska cieņa. Savukārt vecāki tiek pakļauti manipulācijām, kuras, iespējams, neapzinās, taču izjūt ar sirdi. Elles mokas, ko piedzīvo augstāk pieminētais tētis, liecina, ka aborts nav nevainīga operācija, kā to apgalvo bērnu nogalināšanas piekritēji. Tas ir noziegums, kas vērsts pret cilvēciskām būtnēm, kuras nespēj sevi aizstāvēt.

Jāuzsver, ka šī vīrieša sieva, kura uzstāja uz selektīvā aborta nepieciešamību, tomēr nespēja piespiest sevi paskatīties uz monitoru, kurā varēja novērot viņas bērnu slepkavību. Uzdodot ārstiem jautājumu, vai bērni sajutīs sāpes, māte raudāja. Viņa apzinājās šo iedīgļu cilvēciskumu, tomēr negribēja to atklāt atzīt. Noteikti arī viņas dzīvē iestāsies diena, kad viņa vairs nevarēs noliegt realitāti un būs spiesta ciest tāpat kā viņas vīrs.

Paliek vēl jautājums par bērniem, kuriem paveicies izdzīvot. Agri vai vēlu viņi uzzinās patiesību. Kas tad? Kā lai viņiem izskaidro, kāpēc mamma nogalināja viņu brāļus vai māsas? Vai iespējams panākt, lai izdzīvojušie bērni neuzdotu sev jautājumu: kāpēc dzīvoju tieši es, nevis viņi? Pēcaborta sindroms skar arī bērnus, kas atkal tiek noklusēts. Un tas nebūt nav tikai „izdzīvojušā sindroms”.

Šajā kontekstā skaidri redzams, ka neviena neauglības drāma nevar attaisnot mākslīgās apaugļošanas procedūru. Tāpat tā nevar attaisnot priekšmetisku attieksmi pret bērniem. Katoļu Baznīca māca, ka katram bērnam ir tiesības kļūt par laulāto mīlestības augli, jo bērns nav tas, kas vecākiem „pienākas”, bērns ir dāvana.

Raksta autore Anna Wiejak

Avots: „Wiem, że czuły ból. I wiem, że było to morderstwo...”, opoka.org.pl

Foto: Josh, flickr.com

Tulkoja Marks Jermaks