Vēl pirms divām nedēļām neviens, atskaitot kāda Argentīnas Baskāju Karmela klostera māsas, nepazina māsu Cecīliju Mariju, kas Santa Fe slimnīcā uz nāves gultas cīnījās ar mēles vēzi. Kā jebkuru citu slimnieku, kuram vajadzīgs mierinājums un atbalsts pēdējā vēža slimības stadijā, viņu apmeklēja radi un klostera māsas. Viņai bija tikai 42 gadi. Drīz pēc medicīnas māsiņas diploma iegūšanas 2003. gadā 26 gadu vecumā viņa iestājās Baskāju karmelīšu sieviešu klosterī. Nekas nav zināms par viņas dzīvi aiz klostera mūriem, kā tikai tas, ka viņa spēlēja vijoli un vienmēr bija priecīga, smaidīga. Taču pietiek redzēt viņas dzīves pēdējo fotogrāfiju, kas tika uzņemta dažas stundas pirms viņas nāves šī gada 23. jūnijā, lai spontāni tautas balss viņu pasludinātu uzreiz par svētu. Šajā fotogrāfijā nevar redzēt neko samākslotu, taču savā veidā tā ir revolucionāra. Cecīlija Marija ir ļoti skaista: skaista ir viņas seja, viņas skatiens, viņas baltie zobi, skaistas acis, bet galvenokārt skaists ir viņas smaids. Tas nav bezcerības, bet cerības smaids, nevis drūmas ardievas šai pasaulei, bet prieka smaids. Nekas viņā neliecina, ka viņas ķermenis pēc pāris stundām izdzisīs, nāves varas pārņemts.
Viņas klosteris publicēja ziņu par māsas Cecīlijas Marijas nāvi, lūgumu pieminēt lūgšanās un par svētkiem (vai var būt savādāk, ja māsa kā Kunga līgava pilnībā savienojās ar savu Līgavaini), pievienojot viņas pēdējo slimnīcas foto, kas iemūžina karmelīti pieslēgtu pie sistēmas, zem balta plīvura sakārtotiem matiem un apgarotu smaidu, kas pauž paļāvīgu atdošanos Dievam. Tā Cecīlija Marija bija sagatavojusies uz pēdējo tikšanos ar savu Līgavaini, un nāves gultas attēls pārvērtās par svētku un prieka attēlu ar tuvu mūžīgās dzīves atspulgu.
Kad Aci Prensa mājaslapa publicēja mirstošās un smaidīgās Cecīlijas Marijas fotogrāfiju, šī ziņa ar sociālo tīklu palīdzību izplatījās gaismas ātrumā. Aci Prensa profils ar Cecīlijas Marijas fotogrāfijām reģistrēja gandrīz vienu miljonu apmeklētāju un 20 tūkstošus dalīšanos ar bildi, pie šī panākuma vajag pieskaitīt arī citus sociālos tīklus un mājaslapas, kas padod šo ziņu tālāk.
Taču visvairāk pārsteidz ārkārtējais lūgšanu vilnis, ko izsauca šī fotogrāfija. Milzīga aizkustinājuma upe plūst pār sociālajiem tīkliem, kas pēc savas dabas ir emocionāli un spēj piesaistīt un aizraut līdzi, protams, dažkārt tam ir sentimentāls raksturs, bet tas tikai pierāda, ka cilvēka sirds meklē avotu, lai veldzētu savas slāpes pēc transcendentā, pēc Dieva, arī ar tādu bilžu palīdzību, kas komunicē tikšanos ar Dievu tiešā un nepārprotamā veidā.
Tūkstošiem lasītāju komentāri ļauj pamanīt, ka šī bilde kļuva par sava veida katalizatoru, atklājot cilvēka vajadzību pēc mūžības un pestīšanas. To var salīdzināt ar viduslaiku freskām katedrālēs, tādu moderno biblia pauperum, par kuru kļuva Facebook vietne, ievācot lūgšanas un solījumus apliecināt pateicību par uzklausītām lūgšanām, ko senāk sauca par ex voto. Taču par šo klostera māsu mēs neko īsti nezinām, nedz kā viņa dzīvoja Karmelā, ko rakstīja, nedz kādi bija viņas uzskati; mums pat nav zināms viņas uzvārds. Mēs tikai zinām, kā viņa nomira un cilvēka sirdij ar to pietiek, lai sevi harmonizētu ar savu galveno dzīves aicinājumu.
Interneta lietotāji vēršas ar lūgumu pie Cecīlijas Marijas. Piemēram, Ana Veronika lūdz karmelīti aizbilst par viņas mugurkaula problēmām, bet Karolīna lūdz viņas palīdzību savam dēlam, kurš ir krīzes situācijā. Marija Flores viņu sauc par “mīļo mazo māsiņu” (hermanita linda) un jau uzskata par svētu: “Līdz ar šo bildi mana dvēsele vēl vairāk ieguva slāpes pēc Dieva”. Lopezas kundze lūdz aizbilst par savu vīru Umberto. Savukārt Lidija viņu sauc par vēža slimnieku aizbildni. Un vēl daudzi jo daudzi citi pievieno pie Facebook “paziņojuma dēļa” kā pie kāda altāra neskaitāmus lūgumus pēc žēlastībām. Pilnīgi neko nezinot par viņu. Patiesībā nekas daudz nav arī jāzina par to, kas stājas nāves priekšā ar kristīgu ticību. Facebook tautas skatījumā Cecīlija Marija jau ir svēta. Un, ja kādu dienu Baznīca uzsāks šīs klostermāsas kanonizācijas procesu, tad jau vienu nodaļu viņas dosjē par svētuma slavu iegūtu jau uzrakstītu, bez kuras nevienu svēto nevar iecelt altāra godā.
Galu galā sociālo tīklu pasaulē, kur viss ir virtuāls, šim smaidam, kas runā par Dievu, ir izdevies pārveidot šo vietu, ko droši var nosaukt par nebūtības vietu, kur cilvēki dodas izlādēt savus instinktus, un tādējādi noteikti piešķirot šim “ziņu dēlim” patiesi cilvēcisku raksturu un darot patiesāku arī katru no mūsu profiliem. Varētu teikt, tas ir tāds negaidīts Dieva post.
Andrea Zambrano, Santità formato social: un sorriso oscura la morte, lanuovabq.it
Foto: aciprensa.com
