Daudzi vaino Baznīcu, jo tā esot „homofoba”, bet tu turpretī saki, ka jūties tajā pieņemts un pat esi vēlējies sākt atturības ceļu. Kāpēc?
Pirms uzsāku Baznīcas piedāvāto ceļu, nebiju laimīgs un redzēju, ka arī daudzi cilvēki, kas bija man apkārt, nebija laimīgi. Tad es pirmo reizi savā dzīvē nolēmu paklausīt tam, ko Baznīca prasa no homoseksuāliem cilvēkiem. Kopš tā brīža esmu atklājis ne tikai vienotību, kādu nekad iepriekš nebiju izjutis, bet arī sajutos mīlēts, bez nepieciešamības noliegt to, ka esmu homoseksuāls.
Tātad tev nebija jāmainās, lai tevi pieņemtu?
Nē, pietika ar to, ka es uzticējos Baznīcai un – paradoksāli - tieši tas man palīdzēja pieņemt pašam sevi kā homoseksuāli. Baznīca neiznīcināja to, kas esmu, drīzāk atklāja to, kas patiesībā esmu.
Kādā veidā?
Es sapratu, ka mana patiesā identitāte ir būt vīrietim un Dieva bērnam. Tas ir pats galvenais. Tikai pēc tam seko manas emocionālās vēlmes, un es nevaru noliegt, ka tās eksistē. Bet Baznīca, šīs vēlmes atdalot no to praktizēšanas, tās pieņem un neliek man tās noliegt. Bet šīs emocionālās vēlmes vairs nav centrālā ass, ap kuru griežas mana dzīve. Pirmo reizi savā dzīvē sajutos patiesi laimīgs un atbildīgs.
Vai tas nozīmē, ka esi novērojis patiesas pārmaiņas savā dzīvē?
Jā, esmu novērojis tādu kā dzīves eksploziju sevī: gan draudzības līmenī, gan attiecībās, gan garīgumā, un turklāt arī mākslas un profesionālajā jomā. Esmu ievērojis, ka tiklīdz persona sevi reducē, identificējoties tikai ar homoseksuālo vēlmi, viņa sevi iznīcina, attālinoties no sevis un no pārējiem, bet atturība ļauj man būt pašam un tajā pašā laikā brīvam no vardarbības un verdzības [homoseksualitātes] fiziskai praktizēšanai.
Kāpēc tu saki, ka praktizēt homoseksualitāti ir vardarbība?
Tā ir vardarbīga rīcība, jo pilnībā anulē objektīvās dzimumu atšķirības, kuras mūsdienās gaismā ceļ tikai Baznīca. Visas debates par šo tēmu vienmēr koncentrējas uz pretrunām starp homoseksuālo un heteroseksuālo, taču šādā veidā netiek pievērsta uzmanība būtiskajam, tas ir, vispirms ir jāpieņem fakts par savu vīrišķību vai sievišķību, kas ir neapstrīdamas ķermeņu atšķirības, tikai pēc tam var runāt par seksuālo orientāciju.
Nesen Francijā pieņemtais likums, kas homoseksuālu pāru laulības pielīdzina laulībām starp vīrieti un sievieti, neņem vērā atšķirības, par kurām tu stāsti.
Protams, politiķi izmanto to, ka cilvēki labi nepārzina homoseksualitāti, un geju tiesības izmantoja par savu politisko karogu, lai tādā veidā iegūtu daļu vēlētāju balsu. Taču patiesībā Olanda likums ir vardarbīgs, jo banalizē dzimumu atšķirības, visus pārus noliekot vienādā līmenī.
Kādā veidā tu to domā, ka tas ir "banalizējošs" likums?
To varētu salīdzināt ar brūces atplēšanu vai sava veida pasmiešanos par cilvēkiem, kuri dzīvo pēc sirdsapziņas, un skatās pāri ārišķībām, tāpēc nav maz tādu cilvēku LGBT[akronīms, ar ko apzīmē lesbietes, gejus, biseksuāļus un transpersonas – red.] aprindās, kuri neatbalstīja šo ziņu.
Paradoksāli, bet likums pret homofobiju patiesībā ir vishomofobākais no visiem. Tas ir kā tāds neliels "mierinājums” homoseksuālajiem pāriem, kuri var "mērkaķoties", atdarinot kaut ko, kas dabīgā ceļā viņi nekad nevarētu būt. Šāda veida maldināšana rada tikai vēl vairāk sāpju to cilvēku sirdīs, kuri cenšas savu dzīvi dzīvot pēc sirdsapziņas. Un patiesībā geju, lesbiešu, biseksuāļu un transvestītu aprindās nav maz tādu, kuri šo ziņu uztvēra atturīgi.
Vai domā, ka to pašu var attiecināt uz ASV, kur likumdošanā tiks piedāvāta iespēja laulāties visiem?
Tieši tā! Apmātībā radīt līdzvērtīgas tiesības visiem bezkaislīgi tiek iznīcināts tas, kas patiesībā nekad nevarēs būt vienāds. Rezultāts būs tikai apjukums, kurā vienīgā patiesā vīzija ir Baznīcai, kura pārsniedz seksuālās orientācijas koncepta robežas un pievēršas visbūtiskākajam – tam, ka pasaulē ir vīrieši un sievietes.
Avots: Maddalena Boschetto, “Io omosessuale (rimasto tale), vi spiego perche la chiesa cattolica ha ragione”, www.bastabugie.it.
Tulkoja: Ilze Mežniece
