Gudrus prātus vismaz mazliet interesē arī Patiesības meklējumu jautājumi. Arī Napoleons, atrodoties Svētās Helēnas salā, kad viņam beidzot bija laiks pievērsties lielajiem jautājumiem, atrada Patiesību. Daudzus pārsteigs atklājums, ka Napoleons bija ne tikai katolis, bet arī viens no asākajiem apoloģētiem. Viņa "Sarunas par kristietību", kas radās, esot trimdā kopā ar skeptiski noskaņoto ģenerāli Bertrandu, ir ļoti rūpīgi pārrakstītas gandrīz kā „sarunas pie galda” (Tischreden – labi pazīstamas luterāņiem). Tās atklāj, ka Napoleons veica apzinātu izvēli un mira kā apustuliskās Romas katoļu Baznīcas piekritējs, pieņemot sakramentus un pienācīgi izsūdzot grēkus. Spēcīgi pārsteidz viņa spriedumu skaidrība, no kuriem izriet necerētas zināšanas arī citās, tostarp antīkajās, reliģijās.

Tie, kas Napoleonu iedomājas kā tādu, kurš vienmēr ir aizņemts tikai ar dažādu stratēģiju un kaujas plānu izstrādi, kā arī ar domām par ārlietu un iekšlietu scenārijiem, būs pārsteigti atklāt Napoleonu, kā ļoti izglītotu cilvēku, kurš pārzināja vēsturi, filosofiju un sava laika uzskatus. Bertrandam, kuru pārsteidza Napoleona reliģiozitāte, un kurš, būdams pozitīvists, viņam mēģināja iestāstīt, ka Kristus bija „liels cilvēks” tāpat kā Aleksandrs Lielais, Cēzars un Muhameds, Napoleons atbildēja: „Es pazīstu cilvēkus un Jums teikšu, ka Jēzus nebija cilvēks. Tikai virspusēji prāti redz līdzību starp Kristu un impēriju dibinātājiem, iekarotājiem un citu reliģiju dievībām. Jo tāda līdzība nepastāv – starp kristietību un jebkuru citu reliģiju ir bezgalīgs attālums.”

Kad Bertrands ar cieņu tomēr turpināja uzstāt uz savu viedokli, Napoleons viņam teica, ka gandrīz vai nožēlo, ka viņu esot iecēlis par ģenerāli: „Jūs, ģenerāli Bertrand, runājat par Konfūciju, Zaratustru, Jupiteru un Muhamedu. Atšķirība starp viņiem un Kristu ir tā, ka viss tas, kas saistīts ar Kristu, atklāj dievišķo dabu, bet tas, kas saistīts ar pārējiem, atklāj pasaulīgo dabu.” Un viņš turpināja: „visu Kristus vēsti nes viņa nāve - kā gan tas var būt cilvēka izdomājums?” Tomēr Bertrands vēl nebija pārliecināms un turpināja piebilst par Cēzaru un Aleksandru. Bijušais imperators nepacietīgi atcirta: „Bet cik gan gadus turpinājās Cēzara impērija? Cik ilgu laiku Aleksandrs varēja balstīties uz savu kareivju entuziasmu? (...) Tautas iet, brūk troņi, bet Baznīca paliek. Un kas tad ir tas spēks, kas notur nesatricināmu Baznīcu, kurai uzbrūk pasaules nicinājuma un dusmu negantais okeāns?” Napoleons turpināja, un viņa vārdi plūda kā spēcīga straume: „Nav vidusceļa: vai nu Kristus ir viltvārdis vai arī viņš ir Dievs (...) Tiesa, Jēzus mūsu ticības ceļā ieliek daudzus noslēpumus, pirmais no kuriem ir šis mulsinošais paziņojums: Es esmu Dievs. Ar šo apgalvojumu viņš izveido dziļu un neaizpildāmu plaisu starp savu un visām citām reliģijām.”

Te neturpināsim šo stingro un loģisko Bonaparta argumentāciju, jo tai trūkst vietas.

Pievērsīsim uzmanību tikai tam, ka viņš sacīja: „Jēzus nekad nav bijis kritikas objekts.” Patiesi, visu laiku herētiķi, arī apgaismības laikmeta pārstāvji, vienmēr uzstājās pret Baznīcu, kuru vainoja tajā, ka tā nav bijusi uzticīga Jēzus patiesajai mācībai. Turpretī Jēzus tēlu vienmēr visi gribējuši paturēt sev – Jēzus kā pirmais masons, pirmais revolucionārs, pirmais sociālists utt.

Vēl kāda lieta, kas izbrīnīja Napoleonu: „Pēc svētā Pētera visi pirmie 32 Romas bīskapi bez izņēmuma mira mocekļu nāvē. Tā vismaz trīs gadsimtus Romas katedra bija sinonīms drošai nāvei tiem, kas sēdās Pētera sēdeklī. (...) Šajā karā visi zemes spēki bija apvienojušies vienā koalīcijā pret ko? Pret nabaga vīriešiem un sievietēm, kas bija nabadzīgi un bezpalīdzīgi.” Un tomēr kristietība triumfēja ne tikai Romā, bet visā pasaulē. Vai tad Jēzu tad var saukt par vienkārši „lielu cilvēku”? Napoleons noliegumā kratīja galvu: „Mans karapulks jau ir par mani aizmirsis, kaut es vēl joprojām esmu dzīvs (...) Lūk, kāda ir mūsu – lielo cilvēku – vara! Viena vienīga sakāve un mēs vairs neesam viens no viņiem, un nelaimes mums atņem visus mūsu draugus.” Turpretī Kristus ir vienmēr šeit un arī Viņa šodienas ienaidnieki nevar sevi dēvēt par kristiešiem, jo mūsdienu relatīvisms nav nekas cits kā sekularizētas kristietības herēzija.

Rino Kamileri

Avots: Rino Cammilleri, “La conversione di Napoleone Bonaparte”, www.lanuovabq.it.

Tulkoja Ilze Mežniece

Foto: www.wikipedia.org