Var sākt ar jautājumu, kuru jezuītu tēvs Antonio Spadaro, plaši pazīstama jezuītu žurnāla Civiltà Cattolica redaktors, uzdeva pāvestam Franciskam intervijā 2013.gada 19.augustā.

““Kas ir Horhe Mario Bergoljo?” Pāvests cieši uzlūkoja mani klusumā. Pavaicāju, vai tas ir jautājums, ko viņam drīkstu uzdot… Ar vienu zīmi viņš ļāva man noprast, ka piekrīt jautājumam un teica: “Nezinu, kāda definīcija ir visprecīzākā… Es esmu grēcinieks. Šī ir visprecīzākā definīcija. Un tas nav tikai izteiciens vai runas maniere. Esmu grēcinieks”. Pāvests turpina pārdomāt, jo nebija gaidījis šādu jautājumu, tāpēc ir spiests padziļināti domāt.

“Jā, es varētu teikt, ka esmu mazliet viltīgs, zinu kā kārtot lietas, bet ir arī taisnība, ka esmu mazliet vientiesīgs. Jā, bet labāka sintēze, tā kas nāk no iekšienes, un kas, kā es izjūtu, ir vispatiesāka, ir tieši šī: esmu grēcinieks, kuru Kungs ir uzlūkojis”. Un viņš atkārto: “Es esmu viens no tiem, kuru Kungs ir uzlūkojis”.

Pamēģināsim uzdod šo jautājumu sev: “Kas es esmu?”. Dziļāku atbildi atradīsim tad, kad sastapsimies ar Kunga skatienu. Sv. Avilas Terēzei bija pat tāds lūgšanas vingrinājums, ko viņa sauca: “Viņš skatās uz mani un es skatos uz Viņu”. Kad es sastopu Kunga skatienu, ko es tajā redzu? Vai varu to izturēt? Uz ko tas mani mudina? Kāda ir mana reakcija? Vai varu lasīt tajā pamudinājumu atvest citus pie Dieva: tos pazudušos, tos atkarīgos, tos citus, ignorējot sevi... Mana reakcija var būt arī bailes strauji mainīt dzīvi, tāpēc labāk nesteigties, drošāk pateikt “vēlāk”... Kristus skatiens var manī izraisīt arī nostaļģiju pēc tīrās sirds, pēc atjaunotnes, pēc grēksūdzes miera, pēc uzticēšanās Dievam.

Šodien Jēzus skatienu papildina vārdi no Mateja evaņģēlija 6.nodaļas, mudinot kristieti domāt par žēlsirdības darbiem, lūgšanu un gavēni. Baznīca to mums atgādina katra Lielā gavēņa sākumā. Nekas jauns, bet tas dara jaunu sirdi.

Darīt žēlsirdības darbus

Bez Kristus skatiena, kas atklāj, ka Dievs mani apdāvina, ka par mani apžēlojas, ka esmu Viņa uzmanības centrā, es riskēju kļūt paviršs un dot ziedojumus, piemirstot par žēlsirdības darbu būtību - ka tas nenozīmē bezpersoniski dalīt materiālos līdzekļus, bet gan mīlēt. Šodien cilvēki ļoti augstu vērtē, pat dievina savu individuālo brīvību, kas pāraug vienaldzībā pret citiem, par ko Lielā gavēņa vēstījumā brīdina pāvests Francisks.

Britu katoļu rakstnieks un publicists G. K. Čestertons (1874-1936) uzskatīja, ka brīvība neturas bez kārtības, bet abas ir nekas bez žēlsirdības. Daudz ērtāk pieprasīt kārtību no citiem, atstājot brīvību sev. Ieviest savā dzīvē žēlsirdību ir daudz grūtāk, nekā vēlmi ieviest kārtību un sasniegt brīvību par katru cenu. Vispirms jau tāpēc, ka žēlsirdību pazemībā jāsaņem.

Darot žēlsirdības darbus, nav jādomā tikai par nelaimīgiem, kas dzīvo tūkstošiem kilometru attālumā, bet jāiemācās pamanīt to cilvēku vajadzības, kuri dzīvo man apkārt. Turklāt kāpēc neveltīt vairāk laika saviem bērniem, vai apmeklēt vecus un slimus sirmgalvjus?

Lūgties

Bez Kristus skatiena, mana lūgšana riskē palikt formāla, par spīti noskaitītam daudzumam, bet citas dienas paskrien bez lūgšanas, attaisnojoties ar laika trūkumu. Patiesībā cilvēkam nevajag daudz piepūles, lai izbrīvētu laiku tam, kas viņu patiesi interesē. Paredzēt katru dienu konkrētu laiku Dieva pielūgsmei, baro un dzīvina manu dvēseli.

Pārvarēt vienaldzību pret Kungu, var palīdzēt satriecoša apcere par mūsu ticības brāļiem, kuri šobrīd pieredz dramatiskas vajāšanas. Viņiem lūgšana ir vienīgais spēka avots. Pietiek atcerēties 21 koptu kristiešu nogalināšanu Lībijā Sirtes pilsētā, ko bija ieņēmuši tā saucamās Islama Valsts teroristi. Video par koptu galvas nociršanu internetā tika izplatīts 15.februārī. Nolikti uz ceļiem, viņu lūpas klusi kustējās pēdējā lūgšanā, paceļot skatus un dvēseles pretī Dievam. Viņi mira kā mocekļi, nogalināti tikai tāpēc, ka bija kristieši. Lasot šo ziņu, apjēdzu, cik dārgs ir laiks, kas man dots, iekšējā ceļojumā pretī Dievam.

Gavēt

Bez personiskas sastapšanās ar Jēzus skatienu, gavēnis riskē pārvērsties tikai par rituālu: viena cukura karotīte tējā trīju vietā, atteikšanās no šokolādes vai kafijas, domājot vairāk par veselību, vai taupību, nekā par gandarīšanu. Tas galu galā nav nekas vairāk, kā rosīšanās ap sevi.

Gavēnis ir konkrēta izpausme manai nožēlai par grēkiem, gandarīšana par izdarīto ļaunumu. Tas ir miesas mērdēšana, lai gars varētu atvērties Dievam, karsti lūdzot izlīdzināt manis izdarīto ļaunumu, manu grēku sekas. Tas rada satriektu sirdi. No nodarbošanās ar paša diētu, gavēnis atver manu sirdi pretī citiem, pretī tiem, kurus esmu izslēdzis no savu draugu vidus, tiem, kuri man nodarīja ļaunu, apvainoja. Gavēnis ir ceļš uz iekšējo brīvību caur pieticīgu dzīves veidu. Nevajag domāt tikai par atturēšanos no ēdiena, bet arī par nodošanos izklaidēm, dārgu drēbju iegādi, pārlieku lielu mobilā telefona, televīzijas un interneta lietošanu, utt.

Gavēņa formai jābūt piemērotai cilvēka veselībai un viņa garīgajam ceļam. Pats par sevi saprotams, ka ietaupītais ir paredzēts nabagu vajadzībām. Gavēnis iet roku rokā ar žēlsirdības darbiem.

Lielais gavēnis ir aicinājums ieiet “labvēlīgā laikā”, kurā Dievs pārmaina, lai grēcinieks, kuram ir piedots, var turpināt svētdarīšanas ceļu, neatgriežoties atpakaļ pie vecajiem grēkiem, jo Kungs ir uzlūkojis, pārveidojis sirdi.

Aleksandrs Stepanovs