Šāds bija ķēniņa galmam pietuvināto personu domu gājiens. Viņi neapzinājās (vai arī negribēja apzināties), ka spīdzināšanas upuriem interesēja nevis ēdiens, bet gan Dieva Likums. Turklāt viņu pašu augšāmcelšanās un mūžīgas svētlaimes sakarā. Turklāt karali sadusmoja nevis gaļas neēšana, bet viņa varas neatzīšana. Šis valdnieks meta izaicinājumu nevis tikai cilvēkiem, bet pašam Dievam, kuram viņi palika uzticīgi. 

Mūsdienās aizvien vairāk jāsaskaras ar fanātismu un terorismu. Līdz ar to rodas jautājumi par tā izcelsmi un pazīmēm. Būtu svarīgi saprast, kas atšķir fanātismu no svētuma, kuram fanātisms bieži tiek pielīdzināts.
 
Fanātiķis saceļ trauksmi, uzsāk tiesas prāvas un aicina uz svēto karu. Svētais sākumā meklē kontaktu, lai panāktu sapratni un virzītos tālāk pie izlīgšanas un saskaņas. 

Fanātiķis neprot sarunāties. Godīgi sakot, sarunas viņam neinteresē. Viņš aprobežojas ar pavēlēm un vardarbīgi piespiež sev paklausīt. Svētais neuztver ar naidu tos, kuriem ir atšķirīgs viedoklis. Viņš tic, ka par spīti šīm atšķirībām cilvēki spēj saprasties un pat sadarboties. 

Fanātiķim galvenais ir uzvarēt, bet svētajam interesē cilvēku laime. 

Fanātisms izplata naidu, bailes, atriebības garu un pastāvīgas aizdomas. Tur, kur runa ir par svētumu, dominē maigums. Svētie nevienam nedzenas pakaļ, nesoda un neiznīcina. 

Svētais uzticas un pacietīgi gaida, kamēr fanātiķis bez jebkādām šaubām izvēlas vardarbību.

Fanātiķis viegli var kļūt par teroristu. Viņš nogalina cilvēkus Dieva vārdā un gaļas kumosa dēļ. Savukārt svētajam gaļas kumoss ir iespēja atdot godu Dievam un palīdzēt cilvēkiem. 

Tulkoja Marks Jermaks
Avots: Zygmunt Kwiatkowski SJ „Fanatyk i święty - znajdź 6 różnic”, deon.pl
Foto: jacinta lluch valero, flickr.com