Dzīve šeit ir grūta, lai neteiktu bezjēdzīga. Tā ir taisnība, ka pēdējie krievu lidmašīnu uzlidojumi ir uzlabojuši situāciju tādā nozīmē, ka šobrīd ir iespējams piegādāt ūdeni, elektrību, un džihādisti vairs nebombardē civilos mājokļus, taču joprojām visur var redzēt ciešanas. Cilvēki dzīvo zem nabadzības sliekšņa, viņi vairs nevar izturēt un pakāpeniski bēg no valsts. Tā ir “pastāvīga asiņošana”…
Kāda šajā situācijā ir Baznīcas loma?
Visi mūsu biroji ir pārveidoti par draudzes Caritas telpām. Mūsu pirmās rūpes ir saistītas ar cilvēku uzņemšanu, uzklausīšanu un palīdzēšanu. Bieži viņi pie mums ierodas izmisuši, daudz cietuši… pēc pēdējās bombardēšanas mums klauvēja pie durvīm un teica: “Tagad esmu palicis bez mājām”. Kāds ģimenes tēvs man sacīja: “Jau divas reizes esam atjaunojuši mūsu māju pēc bombardēšanas, bet tagad es vairs to nespēju!” Tas viss ļoti, ļoti pārsniedz mūsu individuālos spēkus.
Vai jūs saņemat palīdzību no citu valstu Caritas organizācijām, no Itālijas bīskapu konferences?
Šo palīdzību mēs izjūtam vairākos veidos. Pastāv ļoti skaista sadarbība ar pareizticīgajiem, kā arī ar dažām protestantu kopienām: mēs iesaistāmies palīdzības sniegšanā visi kopā. Tāpat šo palīdzību mēs saņemam no daudzām draudzēm, asociācijām, no daudziem kristiešiem, kuri, Svētā Gara mudināti, iesaistās, lai palīdzētu mūsu cilvēkiem. Šeit bez šaubām ir daudz kas darāms…
Vai ir izpostītas baznīcas?
Tas ir droši, ka uz šo brīdi mums šeit ir simtiem sagrautu baznīcu, bet tas nav tas, kas satrauc. Daudz briesmīgāk ir redzēt, ka Dieva templi, kas ir cilvēks un ģimene, iznīcina šis ļaunums, kuru svētais pāvests Jānis Pāvils II sauca par “lielāko ļaunumu, kādu cilvēce ir pazinusi”, proti – karu. Ēkas vienmēr var atjaunot, bet mūs pārņem bailes, kad dzirdam, cik liels ļaunums pārņem cilvēkus kara dēļ. Tātad, mēs nevēlamies glābt akmeņus: mēs vēlamies glābt cilvēku un vēlamies glābt ģimeni.
Cik daudz jums ir tādu draudzes locekļu, par kuriem zināt, ka viņi emigrējuši?
Pēdējo trīs mēnešu laikā no manas draudzes emigrēja 9% cilvēku.
Vai viņi domā atgriezties, vai tomēr nē?
Redzot uzlabojumus, ko atnesa krievu uzlidojumi, domāju, ka vairāki no tiem, kas atrodas aiz robežas, ir gatavi atgriezties. Taču ļoti daudzi cilvēki jau ir nostabilizējušies ārzemēs un domāju, ka viņi vairs neatgriezīsies.
Un jaunieši?
Tā ir mūsu “atvērtā brūce”, jo šobrīd aiz bailēm no militārā dienesta praktiski visi vīriešu kārtas jaunieši ir aizbēguši vai gatavojas bēgt. Problēmu rada cilvēciskā līdzsvara trūkums mūsu sabiedrībā. Pat tad, kad tiek noslēgtas laulības, vīrietis atstāj ģimeni un dodas uz ārzemēm, lai sagatavotu ceļu. Tādā gadījumā faktiskā šķiršanās var ilgt par vairākus gadus, un tas dažos gadījumos iespaido šādas laulības turpinājumu.
Avots: Parroco Alepo: “Emorragia continua di siriani, gente stremata”, it.radiovaticana.va
Foto: Freedom House, flickr.com
