„Cilvēks, kurš mācījies padomju skolā, teiks – tajos laikos pūli vadīja reliģisks fanātisms. Tomēr gaišie ģēniji, zinātnes tēvi, apsteidza savus laikus un pārtrauca saikni ar ortodoksijas jūgu... Taču šeit jautājumus uzdod jau arī vēsture, nevis loģika. Jaunas pasaules ainas radītāji kā reiz bija ļoti reliģiozi cilvēki.
Piemēram, Nikolajs Koperniks bija Baznīcas kalpotājs, diecēzes padomes loceklis. Johanness Keplers studēja teoloģijas fakultātē. Viņu pret paša gribu ievēlēja par matemātikas pasniedzēju, kaut gan Keplers ilgus gadus sapņoja kļūt par priesteri. Galileo Galilejs 14 gados iestājās jezuītu ordeņa noviciātā, taču tēvs negribēja, lai dēls kļūtu par mūku, tādēļ atgrieza viņu mājās, apgalvojot, ka viņam ir nepieciešama acu ārstēšana. [51] Gotfrīda Leibnica galvenais mūža darbs bija „Teodicija” – „Dieva attaisnošana”. [52] Īzaks Ņūtons sarakstīja komentārus atsevišķām Svēto Rakstu daļām. [53] Renē Dekarts ieguva izglītību „jezuītu koledžā, antiokultisma citadelē”. [54]
Ne jau pretdarbībā Baznīcai šie cilvēki radīja jaunu zinātni. Tolaik Baznīca vēl bija pietiekoši stipra, lai „nogrieztu gaisu” saviem ienaidniekiem. Inkvizīcijas ugunskuri nemulsināja ne katoļus, ne protestantus. Taču zinātniekus nesadedzināja.
Šeit būtu pavisam nevietā atcerēties Džordano Bruno. Viņš nav atstājis pēdas zinātnē. Neviens nevarētu nosaukt ne „Bruno teorēmu”, ne viņa novadīto eksperimentu. „Viņš juta riebumu pret abām viņam zināmām dialektiskām metodēm – sholastisko un matemātisko. Bruno tās aizvietoja ar savu uzskatu paušanu poētiskā veidā... Viņa dialogos nav nedz filozofiskas skaidrības, nedz iekšējas koncentrācijas pazīmju... Piemēram, mēs nespējam saprast, ko Bruno saprata ar substanci vai atomu. Bruno drīzāk centās aizstāvēt savu ticību, nekā to loģiski noformulēt... Viņš nicināja zinātni un atteicās no loģikas, jo viņu iedvesmoja viņa ticība, ko viņš gribēja uzspiest, nevis pierādīt. Visu mūžu viņš izsmēja savus ienaidniekus – zinātniekus, matemātiķus un garīdzniekus. Tajā pašā laikā Bruno jauc perigeju ar apogeju, uzskata, ka Zeme un Merkūrs atrodas vienādā attālumā no Saules, taču atrodas Saules pretējās pusēs. Viņaprāt, Mēness griežas ap Zemi, bet Venēra – ap Merkūru. Izklāstot Kopernika mācību, Bruno demonstrē visai vājus priekšstatus par elementāriem astronomijas jēdzieniem un problēmām. Ļoti vērtīga ir Bruno atzīšanās, ka viņam „maz interesē Koperniks un viņa komentāri...” [58]
Apgalvojums, ka „inkvizitori sadedzināja izcilo zinātnieku Džordano Bruno” faktiski ir kļūdains. Zinātnes vēsture nepazīst zinātnieku ar šādu uzvārdu. To saprata jau Galilejs: „Atzīstot Bruno izteiktās intelektuālās spējas, Galilejs tomēr nekad neuzskatīja viņu par zinātnieku, vēl jo vairāk par astronomu.” [59]
„Vai var nosaukt Bruno par zinātnieku kaut vai pēc XVI gadsimta beigu priekšstatiem? Bruno bija ne tik daudz Kopernika mācības atbalstītājs, cik hermētiska okulto noslēpumu sprediķotājs. Bruno ne tik daudz popularizēja Kopernika mācību, cik to kompromitēja, iekļaujot maģisku māņticību kontekstā. Salīdzinot ar to ne tikai Ptolemeja sistēma, bet arī sholastiskais aristotēlisms kopumā izskatās kā zinātniskā racionālisma etalons. Un vienīgi Galilejs atgrieza Koperniku zinātnei, izskaidrojot viņa mācību patiesas eksperimentāli matemātiskas zinātnes terminos, bez visādām „Zodiaka zīmēm” un kabalistiskiem murgiem.” [62]
„Bruno bija nevis astronoms, bet primitīvs burvis un šarlatāns, par to arī tika notiesāts. Turklāt viņam netika pārmests viņa heliocentrisms.” [63]
Necenšos attaisnot tādu negantību kā cilvēku sadedzināšana, turklāt, viņu pārliecības dēļ. Tomēr fakts paliek fakts: sadedzināja nevis zinātnieku Bruno, bet gan burvi Bruno. Tas nebija reliģijas un zinātnes konflikts, tas bija divu reliģiju – katolicisma un pagānisma – konflikts. Šis nāves spriedums palīdzēja zinātnei saprast, ka pēc iespējas ātrāk jāatbrīvojas no antīka okultisma mantojuma.
Tas, ka zinātniska sabiedrība „institucionālizējās”, tātad kļuva par cienījamu un finansējamu sabiedrisku institūtu, nozīmē, ka sabiedriskais viedoklis (precīzāk sakot, elites viedoklis, ko tajos laikos, protams, kontrolēja Baznīca) sekmēja zinātnisko domāšanas veidu”. [66]
Rakstu sagatavoja Marks Jermaks
