Dilemma kļuva arvien sāpīgāka un sirdsapziņas nespēja pieņemt lēmumu. Tomēr tas neturpinājās ilgi, jo drīz nāca atbilde. Svētās klauzūras durvis tika plaši atvērtas. Jā, bet, kas to atļāva? Vai kāds karitatīvs brālis vai arī atmaigusi klostermāsa? Par to vēlāk izraisījās strīdi, kas gadiem ilgi pārpludināja avīzes un grāmatas ar polemikām, apvainojumiem un noliegumiem, puspatiesībām un apmelojumiem. Un kā parasti, liela daļa ļaunuma kļuva tik liekulīga, ka visādos veidos centās nošķirt Katoļu Baznīcas galvu – tā dēvēto “nelaipno” un “stingro” pāvestu Piju XII, kuru dēvēja par “Hitlera pāvestu”, apsūdzot viņu neeksistējošā līdzdalībā holokaustā, – no spontānas dažu ne vidusmēra katoļu laipnības, lai pāvestu nosūtītu uz laicīgo kristianofobijas elli un šos īpašos katoļus glābtu neiespējamā pasaulīgās labsirdības paradīzē.
Lai nu kā, pēc vairāku gadu desmitu ilgām spekulācijām un nepatiesības, kas diemžēl ienāca arī katoliskajā vidē un kas bija tik “lipīgas”, ka palēnināja Pija XII beatifikācijas procesu, lai gan viņš patiesībā bija labs pāvests, klauzūras un pārējie klosteri no jauna visiem darīja zināmus neapstrīdamus dokumentālus faktus par to, kas patiesībā notika. Par to liecina režisora Andreas Tramontano dokumentālā filma “To vēlas pāvests” /Lo vuole il Papa/ (producents Antonello Karvidžani /Antonello Carvigiani/), kas tika izrādīta 2. aprīlī Itālijas Bīskapu konferences televīzijā “TV2000”.
Pats pāvests personīgi bez vilcināšanās lika atvērt klauzūru durvis, protams, pārvarot zināmu pretestību no kūrijas puses, kas uztraucās par lielajām briesmām, kurām sevi pakļāva Svētais krēsls. Par šo laiku liecina Četru Kronēto svēto (Santi Quattro Coronati) klosterī saglabātie dokumenti, vēsturiskas piezīmes no Svētās Zuzannas klostera, Svētās Marijas Septiņu ciešanu klostera hronikā iekļautā informācija, kā arī Marijas Bērnības (Maria Bambina) kopienas kara laika dienasgrāmatas. Tur ir skaidri rakstīts, ka pāvests vēlējās piešķirt patvērumu vajātajiem ebrejiem. Tur ir pat uzņemto cilvēku vārdi un uzvārdi. To, kādam riskam sevi pakļāva klosterļaudis un pats pāvests, to visu dokumentējot (it kā paredzot, ka kādu dienu tas noderēs), varam tikai iedomāties. Tik dārgi ir šie unikālie dokumenti: citu, vēl pārliecinošāku liecību nemaz nav. Četru Kronēto svēto klostera hronikā, kas uzrakstīta skaistā rokrakstā, kādā tolaik mēdza rakstīt, lasām: “Šajos tik smagajos apstākļos Svētais tēvs vēlas glābt savus bērnus, arī ebrejus, un aicina klosterus viesmīlīgi uzņemt šos vajātos, un arī klauzūras klosteriem ir jāuzklausa Svētā tēva vēlme.”
Kopienās un klauzūras klosteros vajātie ebreji dzīvoja slepeni. Viņiem visiem bija viltoti dokumenti, uzdodoties par vecāko prelātu brālēniem vai tuvu radinieku bērniem. Daži ilgotajā patvērumā nonāca, braucot pat kāda kardināla automašīnā. Kad nacisti un fašisti klauvēja pie svētajām durvīm, lai pārbaudītu, klosterbrāļi un klostermāsas atkal stingri aizvēra klauzūras durvis, un nevienam neizdevās tās uzlauzt. “Tā vēlas pāvests.” Bet iekšā slēpās ebreji. Kad viņi uz brīdi iznāca pastaigāties klosteru iekšpagalmos, bija saģērbti mūku tērpos, lai neatklātu savu identitāti. Tā bija liela epopeja, sava veida mīlestības krusta karš. Tādā veidā tika izglābti vairāk nekā pieci tūkstoši cilvēku, kurus uzņēma 200 Romas klosteri, kas atvēra durvis tikai viņiem laikā no 1943. gada oktobra līdz 1944. gada jūnijam. 1944. gada 4. jūnijā sabiedrotie ienāca Mūžīgajā pilsētā un šim notikumam bija laimīgas beigas.
Diemžēl daudzi šos faktus nezina. Tādēļ Itālijas Bīskapu konferences televīzija “TV2000” internetā, izmantošanai bez maksas, ir ievietojusi šo dokumentālo materiālu, lai neviens neteiktu: “es to nezināju” un nepaliktu nepatiesības vergs, kas apgalvo, ka pāvests bija nacistu atbalstītājs vai nobijies no viņiem. Patiesība nav novērtējama naudā.
Avots: Aprire le clausure per salvare ebrei. Lo volle Pio XII, Marco Respinti, www.lanuovabq.it;
Foto: wikipedia.org
Tulkoja: Ilze Mežniece
