/Aldo Maria Valli/ 

Vēlos dalīties ar jums dažās īsās pārdomās par koncepciju, kas tika izstrādāta pirms vairākiem gadiem, bet kas man šķiet ļoti aktuāla. Lai par to runātu, mums ir jāatgriežas 70. gadu vidū un jāpārceļas uz toreizējo Čehoslovākiju.

Atceroties priesteri Konstantīnu Bojāru, man nāk prātā sv. Pāvila vārdi:

“Labu cīņu izcīnīju, savas gaitas pabeidzu, ticību uzglabāju”.

Tiem, kas “mīl Viņa atnākšanu”, paliek arī dzīvs cerības pilns apustuļa apsolījums:

“Pāri paliek man paredzētais taisnības kronis, ko Kungs, taisnīgais Tiesnesis, dos man tanī dienā”.

(2. Tim 4,7)

Astanas palīgbīskaps monsinjors Atanasijs Šneiders ir viens no pirmajiem, kas izteicās par pāvesta Franciska pavēlēto Taileras bīskapa atlaišanu.

 *****

/Aleksandrs Stepanovs/

Pēdējo desmit gadu laikā Katoliskā Baznīca ir stipri izmainījusies. Ja vēl pirms trim gadiem apgalvojums par herēžu parādīšanos Baznīcā šķita pārpīlēts, tad tagad šīs pašas herēzes jau ir plaši izplatītas laju un hierarhijas vidū. Kļūst acīmredzams, ka nemainīgās patiesības, kuras līdzīgi kompasam vadīja sv. Pētera laivu, lielākoties paliek tikai uz papīra, kamēr dzīvē pastorālā pieeja ir aizvietojusi doktrīnu, relativizējot ticību, tādējādi herēzes un apostāzes zīmes universālajā Baznīcā izplatās kā eļļas plankums ūdenī. Kristīgā sabiedrība vairs neeksistē. Baznīca ir drupās. Lielais Boloņas kardināls Kafara (Caffarra) viedi teica: “Baznīca, kas velta mazu uzmanību mācībai, vairs nav pastorāla, tā lielākoties ir ignorante”. 

Nevar pilnībā norobežoties no krīzes tā it kā mani tā neskartu, vai arī turpināt iziet uz kompromisiem ar ticības kļūdām un doktrinālajām izmaiņām, kuras jau ir pieņēmušas ortodoksijas izskatu; gluži otrādi – ir svarīgi ir norobežoties no ticības kļūdām un nekrist izmisumā. Sekošajās rindkopās neliels pārskats par to, kā šis process notiek universālajā Baznīcā. 

*****