/Agostino Nobile/

Vai varat iedomāties, ka mēs 2020. gadā arvien slikti zinām vēsturi? Nezināšana rada vairāk problēmu nekā kari, un tas notiek melu dēļ, kurus uzskata par patiesību.

„Melno leģendu” par Katoļu Baznīcu veido vairāki elementi, piemēram, inkvizīcijas darbība un krusta kari. Tās neatņemamā sastāvdaļa ir arī Baznīcas „cīņa pret zinātni”, piemēram, Galileo Galileja lietā. Daudzi līdz pat mūsdienām uzskata, ka Baznīca sadedzināja Galileju par kristietībai neizdevīgas zinātniskas patiesības sludināšanu. 

Apgaismības laikos antikatoliskās propagandas pamatā bija Reformācijas vēstījumi. Arī „progresīvo” salonu apmeklētāji pievērsās ziņām par "miljoniem inkvizīcijas upuru" un noziegumiem, kas notiekot aiz katoļu klosteru mūriem.

Pastāv viedoklis, ka ticība esot pretrunā ar prātu. Neticīgi cilvēki bieži izliekas, ka Dieva atraidīšanas iemesls ir „racionālā domāšana”. Patiesībā pirms noraidīt Dievu, būtu jānoraida daži neapstrīdami fakti. Taču šādu rīcību grūti dēvēt par racionālu.

Kristīgā ticība izriet no faktu analīzes. Piemēram, evolūcijas teorija, kas tiek uzskatīta par zinātnisku, daudz vairāk paļaujas uz aklu ticību nekā kristietība. PSRS totalitārisma laikos evolucionisms tika uzspiests kā dogma, ko neviens nedrīkstēja apšaubīt. Arī tagad mēs nekritiski uztveram šīs teorijas pieņēmumus, aizmirstot, ka tās pierādījumos tiek lietotas nezinātniskas metodes. Zinātniekiem būtu jāpēta realitāte un, pamatojoties uz saviem pētījumiem, jākonstruē teorijas. Evolūcijas piekritēji dara otrādi. Savas nāves priekšvakarā Čarlzs Darvins apšaubīja savas teorijas pamatotību, jo nebija atradis tai zinātniskus apstiprinājumus. Tiesa, tas netraucē viņa sekotājiem, kuriem joprojām nav izdevies šādus apstiprinājumus atrast.