„Jau ilgstoši cīnos ar depresiju. Mēnešiem ilgi cenšos kaut ko izdarīt, taču baidos par to runāt. Esmu kristiete, bet kā kristietis var nonākt depresijā?..”

Cilvēkam, kurš cieš no depresijas, ir grūti saprast, ko darīt un kur doties. Turklāt depresiju bieži pavada kauna traips, kas palielina tās intensitāti. Īpaši tas attiecas uz kristiešiem. Šis kauna traips neļauj 17 miljoniem amerikāņu, kuri cieš no depresijas, meklēt tik nepieciešamo palīdzību. Tiek lēsts, ka divas trešdaļas depresijas slimnieku nekad nesaņems atbalstu, kas varētu viņus atgriezt pie emocionālās veselības.

/Pēteris Bankovskis/

Latvijas Republikas proklamēšanas diena – 18. novembris – ikvienu pavalstnieku aizvien mudina uz kādām pārdomām. Vedina jautāt pašam sev – kā tas var būt, ka, neraugoties uz tik dažādām un šķietami nepārvaramām grūtībām, Latvijas valstiskums Pirmā pasaules kara drupās tapa, starpkaru Eiropā attīstījās, okupāciju laikā gruzdēja zemdegās un kā tāds paplucis fēnikss atkal iznira no PSRS krāsmatām 1991. gadā. Kā tas var būt, patiešām!

Atbilde ir mūsu valsts himnā, Baumaņu Kārļa sacerētajā tautas lūgšanā, tās pirmajā rindiņā: “Dievs, svētī Latvijuˮ. Liekas, nebūs daudz valstu, kam viens no galvenajiem valstiskuma simboliskajiem apliecinājumiem – himna – būtu īsa, kodolīga un precīza lūgšana. Brāļi lietuvieši savā “Tautiška giesmėˮ ir kareivīgi patriotiski, igauņu “Mu isamaa, mu õnn ja rõõmˮ pauž lirisku saikni ar dzimtenes dabu, amerikāņi, dziedot par Zvaigžņoto karogu, gara acīm skata cīņas un uzvaras, kas ļāvušas tuvoties amerikāņu sapnim, vācieši pēc Otrā pasaules kara, vairīdamies no vāciskuma slavināšanas, dzied tikai pēdējo Jozefa Haidna un Augusta Heinriha Hofmana fon Falerslēbena kopdarba pantu, kur mudina vienoties, Tēvijā īstenojot tiesiskumu un brīvību.

/Diāna Montaņa/

Arhibīskapa Tomasa Lūkas Msusa (Thomas Luke Msusa) aizraujošais stāsts par ticību, konvertēšanos un aicinājumu