VATIKĀNS – četrdesmit astoņi bīskapi no Āfrikas bija pulcējušies Romā uz Sinodi, kas bija veltīta ģimenei.

Sarunājoties ar Āfrikas bīskapiem par sinodi, dažkārt var dzirdēt pārsteidzošus un skaistus stāstus par viņu valstīm, kultūrām, kā arī par viņu pašu ģimenēm.

Viens no šādiem stāstiem pieder arhibīskapam Tomasam Lūkam Msusam (Thomas Luke Msusa) no Blantīras (Blantyre) diecēzes, Malāvijā. Viņš ir konvertējies katoliskajā ticībā no islama.

Arhibīskaps Msusa, 53 gadus vecs, kalpo kā priekšsēdētāja vietnieks Austrumāfrikas Bīskapu konferences astoņu valstu asociācijā. Par priesteri viņš tika ordinēts Marijas Misionāru kongregācijā, kas plašāk ir pazīstama kā Monforas misionāri.

Blantīras (Blantyre) arhidiecēze atrodas netālu no Malāvijas dienvidu robežas ar Mozambiku.

Pirms pāris dienām Aleteia portāla korespondente sarunājās ar arhibīskapu Msusu, kurš dalījās savā stāstā par konvertēšanos, kā arī pastāstīja par savu tēvu, kurš bija Imāms islamā.

- Jūsu Ekselence, mēs esam dzirdējuši, ka Malāvijā daudzi musulmaņi konvertējas kristietībā. Ko jūs varat mums par to pastāstīt?

Jā, tā ir taisnība. Es 10 gadus strādāju Zombas (Zomba) diecēzē, un katru gadu Lieldienu Vigīlijā katedrālē ieradās ap 100-150 pieaugušie, kuri vēlējās konvertēties. Bet vēl daudzi citi ir arī pārējās draudzēs.

Es viņiem jautāju, kāpēc viņi nolēma konvertēties? Viņi atbildēja, ka tas notiek pateicoties Radio Maria, kam mūsu zemē ir liela ietekme, tas ir ļoti populārs. Šie cilvēki klausījās Radio Maria; kad vien mēs celebrējam kādas svinīgas Svētās Mises, Radio Maria tās vienmēr translē ēterā. Sākumā, kad vēl nebija Radio Maria, šie cilvēki bija dzirdējuši vienīgi propagandu, kas tika vērsta pret Katolisko Baznīcu. Savukārt tagad viņiem ir iespēja uzzināt patiesību par Katoļu Baznīcu. Tieši tādēļ viņi konvertējās katolicismā.

Arī Blantīras (Blantyre) diecēzē, kur es kalpoju pašlaik, notiek tieši tas pats. Kad es dodos, lai izdalītu Iestiprināšanas sakramentu, draudzē vienmēr ir kādi 20-50 cilvēki, kuri no islāma konvertējas katolicismā.

Mūsu zemē tā nav problēma. Ciematā, no kura es pats nāku, 99,9% cilvēku ir musulmaņi. Daži no maniem radiniekiem ir musulmaņi; arī mans tēvs bija Imāms.

- Vai jūs ģimenē tikāt audzināts islāma tradīcijā?

Septiņu gadu vecumā es pametu mājas, lai dotos uz kādu draudzi, jo vēlējos mācīties skolā. Neviens no mūsu ciema man nevarēja palīdzēt, tādēļ es paliku šajā draudzē. Divpadsmit gadu vecumā es pats lūdzu Kristību; un tiku nokristīts.

Tad es jautāju priesterim: „Kā es varētu kļūt tāds kā jūs?” Un viņš mani aizsūtīja uz garīgo semināru.

Kad es beidzot atgriezos mājās un mani radinieki un tēvs par to izdzirdēja, viņi visi novērsās no manis. Viņi vairs mani neuzņēma mājās, tādēļ es vienmēr uzturējos šajā draudzē. Es vairs nebiju gaidīts pie viņiem.

Bet, paldies Dievam, es tiku ordinēts par priesteri. Pateicībā Dievam, es vēlējos atgriezties mājās, lai tur celebrētu Svēto Misi. Tādēļ es lūdzu kādu Baznīcas atbildīgo un arī savu tēvoci, kurš tolaik jau bija katolis – noorganizēt tur Svētās Mises celebrēšanu zem klajām debesīm.

Cilvēki smīkņāja un domāja pie sevis – cik gan cilvēki tur ieradīsies? Bet visas vietas bija aizņemtas. Arī mani radinieki kopā ar manu tēvu tur ieradās. Un viņš man sacīja: „Tu zini, ka es liedzu tev pievienoties Baznīcai, bet tagad es ticu, ka varbūt tieši pateicoties tev mēs nonāksim Debesīs.”

Un to sacīja mans tēvs, kurš bija islāma skolotājs – Imāms.

- Vai jūsu tēvs arī konvertējās Katoliskajā Baznīcā?

Kad es tiku konsekrēts par bīskapu, es atgriezos mājās un saaicināju visus cilvēkus kopā. Un mans tēvs, kurš bija Imāms, nometies ceļos, sacīja: „Es vēlos nokristīties.” Es atbildēju: „Ak tēvs, visus šos gadus tu sacīji, ka es nonākšu ellē. Vai tad tu vēlies kopā ar mani doties uz elli?” (smejas)

Mums kristīgās dzīves katehēze ilgst 3 gadus, tādēļ es viņam sacīju: „Ja tu vēlies kļūt katolis, tad tev 3 gadus ir jāapmeklē katehēzes.” Viņš piekrita un 2006.gadā es viņu nokristīju.

Patlaban viņš jau ir krietni gados un arī viņa veselība ir ļoti vāja. Kad es atgriezīšos Malāvijā, es viņu apciemošu, lai viņš visu priekšā varētu apliecināt savu pārliecību. Es turp došos 29.oktobrī, lai savā ģimenē ienestu mieru. Mēs nostājamies mātes pusē. Viņam vajag publiski apliecināt, ka viņš vēlējās kļūt par kristieti, lai pēc viņa nāves mums nerastos nekādas problēmas viņu arī apglabāt kā kristieti. Tā būs mana atbildība – mūsu kā kristiešu atbildība – apbedīt viņu kristīgajā ritā.

Vēl kāds cits piemērs... No sākuma viņi izdarīja spiedienu uz mani, sakot: Tu novērsies no mūsu kultūras. Savukārt tagad pat tradicionālais virsaitis man ir uzticējis kādu ciemu un iecēlis mani par tā virsaiti. Manā pārraudzībā tagad ir 62 ģimenes. Bet, protams, ka man kā bīskapam tagad ir daudz pienākumu, tādēļ mana māsa – Kristina – ir uzņēmusies veikt šos pienākumus. Dažkārt viņa man piezvana, kad nepieciešams kaut ko apspriest, un lūdz mani aizbraukt.

- Vai tas ir kristiešu vai musulmaņu ciemats?

Abējādi. Mēs visi dzīvojam kopā. Pēc Āfrikas Sinodes [2006.gadā] es aicināju cilvēkus sanākt kopā – gan kristiešus, gan musulmaņus. Mēs svinam Svēto Misi, mēs sapulcējamies kopā, mēs ieturam maltīti kopā. Es viņiem saku: „Aizmirstiet savas problēmas, jo šodien mēs svinam.” Dienu mēs iesākam ar Svēto Misi, kuru mēs kopīgi apmeklējam. Katoļi, kuri ir pienācīgi sagatavojušies, pieņem Svēto Komūniju, bet arī musulmaņi ir klātesoši. Viņi to gaida katru gadu.

Avots: Diane Montagna, “When a Catholic Bishop Baptized his Muslim Father”, aleteia.org

Tulkoja Agnese Strazdiņa