Ko par to domāt un kā to visu izvērtēt? Daloties savās pārdomās, uzsveru, ka nepārstāvu nevienu kopienu vai grupu, tajā pat laikā zinu, ka viedoklis, ko paužu, atbalsojas daudzu cilvēku sirdīs, kuri iepazinuši un iemīlējuši TLM.
Šaubos, vai arhibīskaps Stankevičs nojauš, kādas sāpes un neizpratni ir izraisījis viņa lēmums to katoļu sirdīs, kuri mīl godināt Dievu ar "ekstraordinārās" latīņu rita Svētās Mises formu, ko par tādu ir atzinis Benedikts XVI Summorum pontificum apustuliskajā vēstulē 2007.gada 7. jūlijā, atļaujot to brīvi svinēt katram priesterim pat bez sava bīskapa formālās atļaujas, jo, viņaprāt, Baznīca nevar nonākt pretrunās pati ar sevi, aizliedzot to Liturģiju, ko pirms Vatikāna II koncila reformas gadu simtiem svinēja visi pāvesti, bīskapi un priesteri, kas bija žēlastību avots Dieva tautai un veidoja svētos, kuru vārdi ir ierakstīti Romas rita liturģiskajā kalendārā, kur, ceram, būs ierakstīts arī mūsu godināmā bīskapa Boļeslava Sloskāna vārds, kurš pēc liturģiskās reformas bija lūdzis un saņēmis atļauju turpināt svinēt Tradicionālo Latīņu Misi, ko skaisti dēvē arī par Visu laikmetu Misi.
Tradicionālā Latīņu Mise pieder pie Katoliskās Tradīcijas mantojuma, ko svētais pāvests Pijs V saskaņā ar Tridentas koncila tēvu lēmumu bija reformējis ar mācīto vīru palīdzību pēc padziļinātām seno liturģijas kodeksu un atzīto tekstu autoru studijām, atjaunojot svēto Tēvu Misāles sākotnējās normas un ritu (ad pristinam Missale ipsum sanctorum Patrum normam ac ritum restituerunt, skat. ap. konst. Quo primum, 1570. g.). Šo Misāli 1962. gada redakcijā izmanto Tradicionālajās latīnu Misēs.
Savukārt pāvests Pāvils VI ir reformējis šo "ekstraordināro" latīņu rita Mises formu, ko dēvē arī par Vetus ordo Misi, publicējot Novus ordo Misāli 1970.gadā, pēc kuras tagad arī tiek svinēta latīņu rita Mise visā Baznīcā. Nav konkurences starp abām Svētās Mises formām, abas "ir virsotne, uz kuru tiecas Baznīcas darbība, un tajā pašā laikā – avots, no kura tā smeļ visu savu spēku" (Sacrosanctum Concilium,10).
Tādējādi Benedikts XVI, nodrošinot Tradīcijas kontinuitāti, rakstīja, ka abas Vetus un Novus ordo Mises formas pieder pie viena latīņu rita un ka bīskapu bailēm un pretestībai Tradicionālajām Latīņu Misēm nav pamata:
Pretestību šim dokumentam izrādīja tie, kas bija divkāršu baiļu vadīti. Šai vēstulē tās izanalizēšu sīkāk. Pirmkārt, pastāv bailes, ka var tikt aizskarta Vatikāna II koncila autoritāte un apšaubīšanai pakļauts viens no tās lēmumiem – liturģiskā reforma. Taču šīm bailēm nav pamata. Šai sakarā ir jāatgādina, ka Misāle, ko publicējis Pāvils VI un vēlāk divos izdevumos izdevis Jānis Pāvils II, ir un paliek Euharistiskās liturģijas parastā forma – forma ordinaria. Nupat publicētā Romas Misāle, kas ir senāka par Vatikāna II koncila laiku, un kas jau tika publicēta pāvesta Jāņa XXIII laikā 1962. gadā, kā arī izmantota koncila laikā, turpmāk varēs tikt lietota kā forma extraordinaria, jeb ārkārtējā, ekstra-ordinārā liturģisko svinību forma.
Ir vērts izlasīt pilnu Benedikta XVI vēstuli adresētu bīskapiem, ko rūpīgi pārtulkoja un publicēja Liepājas diecēzes portāls katedrale.lv, kad Benedikts XVI vēl vadīja Baznīcu un viņa teiktais tika ņemts vērā.
Austrumu Baznīcā arī pastāv divas Dievisķās Liturgijas formas: sv. Bazīlija un sv. Jāņa Zeltmutes. Nav iedomājami, ka tiktu pacelts jautājums, kuru no tām atstāt lietošanai un kuru aizsūtīt arhīvā, jo tās ir Baznīcas dzīvās Tradīcijas mantojums.
Kādi motīvi vadīja Benediktu XVI tik spēcīgi atbalstīt TLM svinēšanu Baznīcā? Lēmums netika pienemts vienā dienā, bet pēc neatlaidīgo tradicionālo ticīgo lūgumiem (kurus jau bija apsvēris sv. Jānis Pāvils II), pēc 2006.gada 22.marta kardinālu konsistorijas konsultācijām, pēc padzilinātām pārdomām par katru šī jautājuma aspektu, kā arī piesaucot Svēto Garu un rēķinoties ar Dieva palīdzību (sal. Summorum Pontificum):
Tā, esmu nonācis pie motivācijas, kas mani pamudināja ar šo Motu Proprio atjaunot to, kas bija izdots 1988. gadā. Runa ir par centieniem panākt izlīgšanu Baznīcas iekšienē. Raugoties uz pagātni, uz šķelšanos, kas gadsimtu gaitā ir plosījusi Kristus Miesu, nezūd iespaids, ka kritiskos brīžos, kad izraisījās šķelšanās, Baznīcas atbildīgās personas nav paveikušas pietiekami daudz, lai panāktu izlīgšanu un saglabātu vienotību.
Arī Latvijā pastāv katoļu kopiena, kura jau ir garīgi iesakņota TLM, tāpēc Tradicionālo katoļu laju asociācijas "Una voce Latvija" priekšsēdētājs, saskaņā ar jaunajiem Vatikāna dokumentiem Traditionis custodes un Desiderio desideravi, iesniedza Rīgas arhibīskapam Zbigņevam Stankevičam lūgumu atļaut turpināt svinēt TLM Ogres sv. Meinarda baznīcā. Lūgumu ir parakstījusi paprāva katoļu grupa no Ogres, Valmieras, Rīgas, Rēzeknes un citām Latvijas pilsētām – 49 ticīgie. Tas ir ievērojams skaits Latvijā, kur , tāpat kā citur, praktiskais ateisms, vienaldzība pret ticību dominē sabiedrībā, iztukšojot draudzes. Tieši tāpēc garīgo ganu acīs katram kristietim ar dzīvu ticību vajadzētu būt vairāk nekā zelta vērtam un it īpaši pelnīt viņu uzmanību un atbalstu.
Kāpēc Latvijā katoļi pievēršas TLM un ko viņi atrod šajā senajā Liturģijas formā? Iespējams, ja Rīgas arhibīskaps zinātu atbildes uz šiem jautājumiem, tas aizkavētu viņa negatīvo lēmumu. Ja Rīgas arhidiecēzē būtu speciālisti, kas pārzinātu Vetus ordo liturģiju vai pazītu to no personīgās pieredzes, tas noteikti palidzētu arhibīskapam saprast Latvijas situāciju, iepazīties ar tradicionālajiem katoļiem, viņu uzskatiem un vajadzībām.
Teologu trūkums, kas būtu studējuši unikālo Vetus ordo liturģiju, kas teju 500 gadus veidoja un baroja Latīņu kristietību visā pasaulē, vai to pazītu no personīgās pieredzesi, ir neazvietojams un rada aizspriedumus un pārsteidzīgus secinājumus par TLM katoļiem, piedēvējot viņiem tādu ideoloģisku ievirzi, kas noliegtu Vatikāna II koncilu. Daži savos publiskajos izteicienos tos pat vaino herēzē un, metaforiski izsakoties, ir gatavi teju vai sākt "raganu medības".
Taču tradicionālo katoļu kopienu vidū visā pasaulē pastāv dažādas tendences. Tāpēc jāšaubās, vai vispārinājumi šajā gadījumā ir atbilstoši. No kādiem avotiem arhidiecēzes eksperti vai arhibīskaps pazīst Latvijas TLM kopienas uzskatus un nostājas? Vienīgais informatīvais avots ir tradicionālo katoļu asociācijas "Una voce Latvija" mājas lapa (unavoce.lv). Vai tajā kāds var atrast kaut ko pretēju Katoļu Baznīcas mācībai?
Kā varētu noskaidrot, vai tiešām Latvijas tradicionālajiem katoļiem piemīt Baznīcai draudīgs domāšanas veids? Jeb varbūt viņu interese par TLM ir saistīta nevis ar kaut kādu ideoloģiju, bet vienīgi ar mīlestību pret unikālo liturģisko tradīciju, kas viņus virza tuvāk Dievam?
Pārpratumus kliedē personiskās tikšanās un atklāts dialogs. Vai Rīgas arhibīskaps nebūtu ieinteresēts un atteiktos satikties ar Ogres TLM katoļu kopienu, lai iepazītu tās dalībniekus, viņu motīvus un cerības? Uz šādu tikšanos ar bīskapu atbrauktu arī tradicionālie katoļi no citām pilsētām un diecēzēm.
Vai TLM kopienas katoļi savukārt nebūtu ieinteresēti sarīkot tādu tikšanos, lai, skatoties sejā savam bīskapam, kliedētu ļaunas aizdomas, ka viņu garīgais gans, tā vietā, lai viņus aizsargātu un nodrošināt garīgu barību, ar savu lēmumu, viņu "labākajās interesēs", grib viņus sist ar savu gana nūju, marginalizējot, vai, vēl sliktāk, iznīcināt, izbeidzot TLM kopienas pastāvēšanu?
Risinājums, kādu piedāvās bīskapi TLM jautājumā ir lakmusa papīrs sinodālajam ceļam Latvijas katoļu baznīcā. Atverot sinodālā ceļa bīskapu sinodi 2021.gada 9.oktobrī Francisks teica: "Ja mēs nekļūstam tuvības Baznīca ar līdzjūtības un maigas mīlestības attieksmi, mēs nebūsim Kunga Baznīca."
Vai tiešām atslēgas vārdi par dialogu un tiltu būvēšanu, inkluzivitāti un iesaistīsanos baznīcas dzīvē, rētu dziedināšanu, līdzjūtību un dažādu harismu novērtēšanu ir tikai retorika un lozungi?
Sinodāla ceļa sākumā Francisks aicināja bīskapus “būt jūtīgiem mūsu brāļu un māsu jautājumiem un ļaut sevi bagātināt ar harizmu daudzveidību” (Sinodālā ceļa atklāšanas Sv. Mises homīlija 2021.gada 10.oktobrī).Vai Baznīcā Latvijā nebūtu bagātināta ar harizmu kopt Vetus ordo liturģiju un gregorisko dziedāšanu?
Ja Rīgas arhibīskaps ieklausīsies TLM kopienas katoļos un atjaunos liturģisko mieru, tad šīs kopienas marģinalizētie Baznīcas dēli un meitas patiešām sajutīs, ka viņi ir “daļa no kopienas dzīves un netiek apspiesti, atmesti vai tiesāti”, mudināja Francisks bīskapus, sinodālo ceļu atklājot.
Kādi ir iespējamie TLM kopienas nākotnes scenāriji? Iezīmēšu vairākas iespējas.
- TLM ticīgie pieņems savu garīgo ganu uzspiesto suicīdu, piekrītīs pašiznīcināšanai, atmetot, kā sentimentālu nostaļģiju, Visu laikmetu Svētās Mises svinēšanu.
- Atklājuši no jauna Visu laikmetu Mises dārgumu, TLM kopiena nesamierināsies ar formālo bīskapu aizliegumu, uztverot to kā klaju netaisnību, bīskapiem pārkāpjot dotās autoritātes pilnvaras, jo Visu laikmetu Mise ir neatņēmams Baznīcas mantojums, un tādējādi veidos pagrīdes baznīcu, kā tas notika komunisma vajāšanu laikā.
- Ticīgie, sapratuši, ka bīskapi ignorē viņu garīgās vajadzības, dosies uz TLM un saņems sakramentus pie Pija X priesteru brālības priesteriem Rīgā Skrīveru ielas kapelā, jo kaut gan šai brālibai ir neskaidrs kanoniskais statuss un nav pilnīgas vienotības ar Romu, Žēlsirdības gadā Francisks viņiem ir devis tiesības derīgi un likumīgi pieņemt grēksūdzes.
- Tradicionālie katoļi, turpinot ilgoties pēc TLM, reizi mēnesī organizēs svētceļojumus uz kaimiņu valstīm Lietuvu un Igauniju, kur vietējie bīskapi ir atļāvuši svinēt Vetus ordo Misi, lai turpinātu izzināt liturģisko Tradīciju, kopt gregorisko dziedāšanu un sadraudzību.
- Latvijas bīskapi, raudzīsies uz viņiem uzticēto tradicionālo katoļu vajadzībām, cenšoties nodrošināt viņu garīgo labumu, pacelsies pāri savam simpātijām vai antipātijām, atradīs iespēju nodrošinot Latvijas TLM ticīgajiem dievkalpojumus, aicinot sv. Pētera brālības priesterus, kas svin Tradicionālo latīņu Misi un ir pilnīgā vienotībā ar Romu.
- Latvijas bīskapi, rūpēs par TLM kopienas vienotību ar Baznīcu, piešķirs viņu garīgai aprūpei vienu no Latvijas diecēzes priesteriem, kurš jau pazīst un cienīgi svin Vetus ordo liturģiju.
Attiecībā pret TLM pēdējie divi Vatikāna dokumenti Traditionis custodes" un "Desiderio desideravi" dod lielas pilnvaras diecēžu bīskapiem: atļaut pastāvēt, sūtot pamatotu pieprasījumu Vatikānam, vai slēgt TLM kopienas. Visā pasaulē nu jau ir 176 bīskapi, kas cēlsirdīgi devuši atļauju turpināt svinēt seno liturgiju savās diecēzēs.
Pie mūsu tuvākajiem rietumu kaimiņiem Lietuvā ir pieejamas divas Tradicionālās Latīņu Mises katru svētdienu un obligātajās svētku dienās, un vienā baznīcā arī katru dienu. Savukārt pie mūsu ziemeļu kaimiņiem Igaunijā Tradicionālā Latīņu Mise tiek svinēta vienu vai divas reizes mēnesī (sk. šeit). Polijā ir bagāta ar TLM, tās tur tiek svinētas 89 vietās, no kurām vismaz 53 notiek iknedēļas.
Redzot, ka visā pasaulē pastāvīgi pieaug to katoļu skaits, kurus pievelk Vetus ordo liturģija, ir nepieciešams nopietni ņemt vērā Benedikta XVI aicinājumu atklāt no jauna, izglītoties un turēt godā Baznīcas bagātības:
Ar lielu ticību un cerību lieku jūsu, ganu, rokās, jaunās apustuliskās vēstules „Motu Proprio data” tekstu par tās Romas liturģijas izmantošanu, kas ir vecāka par 1970. gada reformu. Dokuments ir ilgu pārdomu, daudzu konsultāciju un lūgšanu auglis [..] Nepastāv nekādas pretrunas starp vienu un otru Romas Misāles izdevumu. Liturģijas vēsturē ir izaugsme un progress, taču nav pārrāvuma. Tas, kas bija svēts iepriekšējām paaudzēm, arī mums paliek svēts un cēls, un to nevar pēkšņi aizliegt, vai pat uzskatīt par kaitīgu. Visiem nāk par labu glabāt un godāt bagātības, kas ir attīstījušās Baznīcas ticībā un lūgšanās, un piešķirt tām pienācīgo vietu.
Foto: onepeterfive.com