Filozofu trauksme: Francijā Delsol pret Green pass. "Higiēnisms - jaunais posms mūsdienu biopolitikā"

Svētdiena, 08 Augusts 2021 16:01

Dārgie civitas.lv lasītāji, arvien vairāk izskan kritiskas balsis pret dekrētiem, kas padara obligātu vakcinācijas caurlaižu ieviešanu Francijā un Itālijā un kas daļēji jau ir spēkā arī Latvijā. Zaļā kovid-19 caurlaide ir viena no diskriminācijas formām pret tiem, kas nevēlas piedalīties masu eksperimentā ar vakcināciju. Kā raksta Tozati: “Tie, kas apgalvo, ka tas nav eksperimetns, melo, jo Pfizer vakcīnas garajā dokumentā skaidri norāda, ka galīgā vakcīnas pētījumu prezentācija ir paredzēta 2023. gada decembrī. Tādējādi tie, kas vakcinējas līdz 2023. gada decembrim apzināti vai neapzināti ir “izmēģinājuma truši”. Bet, kas to nedara, var tikt diskriminēti.”

 

Civitas.lv lasītāju uzmanībai publicēju filozofes Šantālas Delsolas (Chantal Delsol) izvērtējumu par obligātās zaļās caurlaides ieviešanu Francijā. Ievads filozofes rakstam ņemts no itāliešu vietnes “Testa del serpente”.

 

Aleksandrs Stepanovs 

 

 

*****

Pēc trauksmes, ko 26. jūlijā izteica filozofi Massimo Kačari un Džoržo Agambens pret "zaļās caurlaides" dekrētu, ko uzskata par diskriminējošu piespiedu rīku, kas nopietni kaitē demokrātijai, tagad pienāca kārta franču filozofei Šantālai Delsolai (Chantal Delsol), kura publicēja franču laikraksta Le Figaro slejā ļoti skarbu uzbrukumu Makrona tvērienam “vakcinācijas caurlaides” ieviešanai.

 

Šantāla Delsola ir universitātes profesore, Morāles un politikas zinātņu akadēmijas locekle, Hannas Ārentes institūta dibinātāja, daudzu eseju autore, kas publicēti vairāk nekā divdesmit valstīs un Le Figarò līdzstrādniece. Franču filozofe ir intelektuāle, kura neslēpj savu katoļu ticību, viņa apgalvo, ka zaļā caurlaide ir "veids, kā padarīt obligātu vakcināciju, ko valsts vadītāji vienmēr bija zvērējuši atstāt brīvu pēc izvēles".

 

"Francijas pilsoņus," saka Delsola, "traumē valdības daudzie meli un nepārtrauktās pretrunas pandēmijas risināšanā. Bet vai mēs esam pārliecināti, ka mēs dzīvojam "ārkārtas situācijā", kas attaisno ārkārtas noteikumu uzspiešanu?" Pēc filozofes domām valsts pārvalde pagarina ārkārtējo stāvokli ar terora stratēģiju, kas ir pielīdzināma higiēniskai ideoloģijai un ir nekas vairāk kā jauna mūsdienu biopolitikas nodaļa.

 

******

/Šantāla Delsola/

Le Figarò, 2021. gada 27. jūlijs

 

Pasākumi, par kuriem 12. jūlijā paziņoja Emanuels Makrons, riskē izraisīt nemierus. No augusta sākuma bez "veselības caurlaides" nebūs iespējams iekļūt sabiedriskā vietā. Tas nepārprotami ir veids, kā padarīt vakcināciju obligātu, ko valsts vadītāji vienmēr bija zvērējuši atstāt brīvu pēc izvēles. [..] Bērni vecumā no 12 līdz 17 gadiem, kuri netiks vakcinēti mācību gada sākumā (datums tiek nemitīgi pārcelts, šodien tas ir 30. septembris), patiesībā tiks izslēgti no jebkādām sporta un atpūtas aktivitātēm.

 

 

Daudzi vecāki atsakās potēt nesen izveidotu vakcīnu saviem 12 gadus vecajiem bērniem, kuru risks citādi nav daudz lielāks par vienkāršas saaukstēšanās simptomiem, lai aizsargātu nelielu daļu vecāka gadagājuma cilvēku vai riska grupas cilvēku, kuri nevēlas vakcinēties. Brutāls likums, kas pēkšņi tiek noteikts tieši ilgi gaidīto brīvdienu laikā un nāk pār iedzīvotāju galvām, kurus tāpat jau traumē meli un daudzas pretrunas, kas dzirdētas mēnešiem un mēnešiem ilgi. Visi iedzīvotāji, sākot no restorānu īpašniekiem un beidzot ar kinoteātru personālu, tiek aicināti medīt nevakcinētos, tāpēc tas izskatās pēc diktatūras. Pat ģimenes pulcēšanai pie galda tiek piešķilta liesma.

 

 

Jautājums par veselības caurlaidi un obligāto vakcinēšanos ir daļa no vispārējā politiskā jautājuma par ārkātējo situāciju, ar kādu mēs saskaramies. Mēs zinām, ka Rietumu sabiedrības jau no savas pirmsrepublikas un pirmsdemokrātiskās iekārtas sākumiem bija sajutušas briesmu situācijas reālitāti un prasības, kuras laikā brīvajām institūcijām bija jāpiešķir ārkārtas pilnvaras, kas pārsniedza tās, kas bija pirms ārkārtas situācijas. Sestā gadsimta beigās pirms mūsu ēras Romas republika izveidoja diktatūru kā izņēmuma tiesas varu ar īpašām pilnvarām, kas spēj reaģēt uz nopietnām krīzes situācijām kara gadījumā, un vienlaikus kā tiesu sistēmu uz ierobežotu laiku. Tas bija noteikts, lai ārkārtējās varas amata turētājs nevarētu izmantot visas pilnvaras, lai kļūtu par tirānu, atsakoties atteikties no savām prerogatīvām, kad ārkārtas situācija ir beigusies. Šis tūkstošgades konflikts starp nepieciešamību paklausīt krīzes laikā un bailēm pakļauties pārāk daudz vai pārāk ilgi - tīri rietumniecisks konflikts, jo citur vara bija absolūta visur un vienmēr. Tas ir tipisks brīvas sabiedrības konflikts, kas mūs ir vajājis kopš mūsu vēstures sākuma. Un šeit mēs atrodamies arī šodien.

 

Kad krīzes sākumā prezidents Makrons teica: "Mēs esam karā," viņš skaidri noteica, ka šī ir izņēmuma situācija, kuras laikā francūžiem tiks uzliktas tādas saistības, kas viņiem parastajos laikos nav bijušas. Sākot ar lockdown.

 

Šodien mēs esam nonākuši situācijā, kurā mēs bez jebkādām polemikas vēlmēm varam nopietni apšaubīt ārkārtas situācijas esamību, tas ir, visai sabiedrībai bīstamu krīzi. Pašreizējai situācijai pēc vairāk nekā astoņpadsmit mēnešus ilgas sanitārās krīzes, ieviešot obligāto “sanitāro caurlaidi”, vairs nav nekāda sakara ar pandēmijas sākumā piedzīvoto. Lielākā daļa riska grupas iedzīvotāju ir vakcinēti, tāpēc slimnīcu pārslodze, kas ir valdības galvenās bailes, ir maz ticama. Jaunais [vīrusa] variants strauji izplatās, bet vakcinācijas dinamikas dēļ tā ietekme ir vājināta... Tomēr institūciju, iestāžu un plašsaziņas līdzekļu paziņojumi joprojām ir sākuma panikas virsotnē, kad vēl bažījāmies, vai vīruss varētu iznīcināt mūsu bērnus vai nogalināt 20% iedzīvotāju.

 

Šodien jautājums ir ne tik daudz par to, kā pasargāt sevi no kovid saslimšanas, bet gan par to, kā saprast, kādas izsmalcinātas panikas dēļ, kāda terora izplatības dēļ mūsu valsts vadītāji plāno pagarināt un stiprināt ārkārtējās situācijas pasākumus. Citiem vārdiem sakot, viņi pretendē mūs aizvien vairāk turēt trauksmes stāvoklī un to dara ar lielāku dedzību, lai gan iemesli tādai rīcībai izskatās arvien mazāk pārliecinoši.

 

Vispirms ir jāsaprot, ka tā sauktā augsta riska situācija, ko dēvē par “ārkārtas situāciju”, paliek subjektīva. Tā noteikti nav apstrīdama lielu briesmu gadījumā, piemēram, kad Hitlera Vācija bombardēja Londonu, iedzīvotāji bez vilcināšanās pakļāvās black-out un citu piespiedu līdzekļu piemērošanai. Bet vispārēji lielo briesmu konceptam ir atšķirīgi skaidrojumi un par to notiek debates.

 

Šobrīd, kad rietumniekiem ir saasināta jūtība, vīrusa risks, kuram ir minimāla mirstība un kas var būt nāvējošs tikai gados vecākiem cilvēkiem, kuri jau tāpat cieš, ir tikpat biedējošs kā piecpadsmitā gadsimta mēris, kas nonāvēja trešdaļu no iedzīvotāju skaita. Mums jāņem vērā laika gars.

 

Drastiskie pasākumi, kas ieviesti, lai saglabātu veselību, atbilst postmodernai ideoloģijai, higiēnismam un izvērš jaunu nodaļu mūsdienu biopolitikā. Agrāk mēs uzskatījām par normālu pieņemt lēmumu par ārkārtas situācijas ieviešanu kara laikā, šodien uzskatām par likumīgu to noteikt kovida laikā. Tā ir vienkārša zīme par dominējošo vērtību izmaiņām.Mēs dodam valdībai pilnīgu varu tikai tad, ja tas, ko uzskatām par būtisku, ir apdraudēts. Šķiet, ka šodien būtiska ir vien "kaila dzīve". Tāpēc valdība uzskata sevi par pilnvarotu apspriest epidēmiju Aizsardzības padomēs un pastāvīgi atjauno ārkārtas stāvokli, kas mums vēsta par lomu sajaukšanu un jēdzienu jēgas pārgrozīšanu.

 

Tomēr mēs nekad nedrīkstam aizmirst izņēmuma situācijas pastāvīgos slazdus: valdība vienmēr cenšas palielināt savu varu, un, ja tā var atrast pamatotu iemeslu sabiedrības pakļaušanai, tā to darīs no visas sirds. Pietiek redzēt, ar kādu priecīgu vieglumu mūsu vadītāji ir gatavi šajā vakcīnu darīšanā uzskatīt tos, kas izvairās, par piedauzīgiem mežoņiem, kas praktiski nav pat cienīgi, lai ciestu neslavu. Cilvēkiem patīk citus tiranizēt. Viņi to dara ar patiku, kad tas nav liegts. Viņi to dara ar triumfu, kad to atļauj likums. Tāpēc pienāk brīdis, kad daļa sabiedrības sāk uzdot jautājumus par izņēmuma situācijas pamatotību.

 

Šodien rodas šāds jautājums: vai ideāla veselība ir brīvības beigu vērta? Vai es nebūšu gatavs riskēt ar nopietnu slimību, lai varētu doties uz teātri, sportot vai tikties ar maniem bērniem? Vai es gribēšu, lai mana vecmāmiņa pavadītu gadu no savas dzīves, kas viņai ir atlicis, viena savā istabā to laiku, cik viņai ir atlicis? Citiem vārdiem sakot, tā ir tā pati higiēniskā ideoloģija, kuru apstrīd “nemiernieku” kustība, kas uzreiz tiek raksturota kā idiotu bars, kamēr mūsu vadītāji ir noenkurojušies higiēnā tā, it kā viņiem tā būtu "otrā daba". Konflikts starp abiem ir vardarbīgs, jo antihigiēniskai kustībai nav domājošas elites, tāpēc tas ir rupjš; un tāpēc, ka higiēnisti ir elitāri, neiecietīgi un nicinoši.

 

Francijā konfliktu saasina vispārējā neuzticēšanās, kas sasniedz lielu daļu iedzīvotāju, neuzticība, ko tik labi raksturo Kahucs un Algans (grāmatas autori: “La société de défiance: Comment le modèle social français s'autodétruit" - "Neuzticības sabiedrība: kā Francijas sociālais modelis iznīcina sevi"): tie, kas ir noskaņoti pret Green pass netic nevienam valdības sniegtajam skaitlim (jāsaka, ka iepriekš tika teikts daudz muļķību, piemēram, par masku bezjēdzību - valdība nevar nesodīti spēlēties ar saviem iedzīvotājiem).



Tie, kurus mēs šodien saucam par "bīstamo elektorātu", kā savulaik runāja par "bīstamajām klasēm" deviņpadsmitajā gadsimtā, ir cilvēki, kas spējigi uz ekstrēmismu un vardarbību, jo viņi pārāk bieži tika piemānīti, bet kuriem ir tādas pašas tiesības nebūt higiēniskiem pēc elites parauga [..].

 

Senās Romas izpratnē ārkārtas situācijas diktatūra nav kaut kas, par ko uztraukties, un tā pat palīdz aizsargāt brīvas institūcijas, ja tā tiek kontrolēta un aprobežota ar pašreizējo krīzi. Tas, kas ir diskutabls, ir nevis "sanitārā diktatūra", jo ir konsekventi, ka pilsoņi atbalsta drakoniskus pasākumus kopējā apdraudējuma gadījumā. Tas, kas ir apšaubāms ir higiēniskā ideoloģija, kas paaugstina higiēniski sanitāro aprūpi līdz augstākajam un absolūto vērtību rangam.



Foto: testadelserpente.wordpress.com

 

******

 

 

Vai esat civitas.lv lasītājs?

Vai domājat, ka tas ir noderīgs un dara labu darbu?

Civitas.lv publikācijas nefinansē neviena organizācija un tas arī nepārdod maskas, lai gūtu peļņu. Vienīgais, kas to uztur, ir privātie ziedojumi. Ja vēlaties to atbalstīt, variet ziedot, izmantojot šo kontu: LV86HABA0551026342796 

Maksājuma mērķis: ziedojums civitas.lv 

Saņēmējs: Aleksandrs Stepanovs