Jēzus izdveš pēdējo elpas vilcienu. To nedaudzo cilvēku vidū, kas stāv pie krusta, ir Viņa māte. Marija palika stāvam pie krusta koka, viņa ir līdzās savam dēlam, viņa ciešanu nomocītajam ķermenim. Raugoties viņam acīs, māte no jauna apliecina dēlam savu mīlestību un uzticību. Marija skatās acīs mirstošajam dēlam: vai tiešām viņa tajās redz nāvi? Viņa, Nācaretes jaunava, šī trauslā sieviete, var vienlaicīgi just ārprātīgas sāpes un pārpildīties ar cerību, jo Marija, kas raugās sava mirstošā dēla acīs, ir tā pati Marija, kas zina. Un tic. Marijai – tikai Marijai – augšāmcelšanās jau ir patiesība. Šeit un tagad.

Marija runā maz. Viņa maz runā ar vārdiem, bet daudz ar žestiem. Un tomēr ir ļoti zīmīgi, ka viņas spēcīgākais žests ir kaut kas tāds, kas patiesībā nav žests, jo augšāmcelšanās brīdī Marija šķietami nav klātesoša. Marija, šī jaunā meitene, kurai pietika spēka pretoties veselajam saprātam, likumam un parašām, šī sieviete, kura bija pietiekami stipra, lai varētu visas lietas paturēt savā sirdī, – augšāmcelšanās brīdī it kā nav klātesoša.

Ir pirmā diena pēc sabata, ļoti agrs rīts. Vēl tumšs. Marija Magdalēna (saskaņā ar Jāņa evaņģēliju) un dievbijīgās sievietes (kā lasām citos evaņģēlijos) ir ļoti satrauktas. Viņas ir nepacietīgas un nemierīgas. Viņas nevar sagaidīt un gandrīz skrien uz kapu.

Taču Marija no Nācaretes nav kopā ar viņām. Un ne jau tāpēc, ka Jēzus māti būtu pārņēmusi bezcerība vai nomākušas sāpes. Arī ne tāpēc, ka viņa atpūstos vai viņai kaut kas cits būtu darāms. Marija neierodas arī vēlāk kopā ar Jāni un Sīmani Pēteri. Viņa nerada jaunumus, ne arī tos saņem. Viņa nav pārsteigta.

Marijas no Nācaretes tur nav. Viņa atkal parādās tikai pēc Jēzus uzkāpšanas debesīs, kad, kā raksta Lūkass Apustuļu darbu grāmatas ievaddaļā (1, 12–14), Marija bija Jeruzalemē, Pēdējo vakariņu telpā kopā ar apustuļiem un sievietēm, kuras bija sekojušas Kungam no Galilejas, kā arī dažiem saviem radiniekiem.

Pie kapa Marijas nav. Mums patīk domāt, ka viņa pavadīja laiku nomodā līdz brīdim, kad Jēzum bija jāpiepilda savs apsolījums. Jēzus māte Marija nedodas uz kapu, jo viņa ir pārliecināta, ka tur savu dēlu neatradīs. Viņš bija teicis, ka trešajā dienā augšāmcelsies, un viņa tam ticēja. Augšāmcelšanās ir tiem, kas mīlestībā zaudē un kas mīlestībai zticas.

Avots: Giulia Galeotti, “La donna che non c'era”, www.aleteia.org

Tulkoja: Ilze Mežniece