Kā onkologs ar 29 gadu profesionālo pieredzi varu apgalvot, ka esmu veidojies un mainījies, redzot savu pacientu piedzīvotās dzīves drāmas. Mēs līdz galam sevi nepazīstam līdz nelaimei, kurā atklājam to, uz cik daudz ko esam spējīgi.

Ar saviļņojumu atceros Pernambuko (Brazīlija) Onkoloģisko slimnīcu, kur spēru pirmos soļus savā profesijā. Es sāku apmeklēt bērnu nodaļu un iemīlēju onkopediatriju.

Es biju liecinieks savu pacientu - mazo vēža upuru - dzīves drāmām. Pēc savas pirmās meitas piedzimšanas es jutos neērti, redzot bērnu ciešanas. Līdz dienai, kad kāds eņģelis šķērsoja manu ceļu.

Šim eņģelim bija kādas 11 gadus vecas meitenes izskats un to bija novājinājuši divi gari dažāda veida ārstēšanas, manipulāciju, injekciju un dažādu problēmu, kuras saistītas ar ķīmijas un radioterapiju, gadi. Bet es nekad neredzēju šo mazo eņģeli padodamies. Vairākkārt redzēju viņu raudam, redzēju arī bailes viņas acīs, taču tas ir tikai cilvēcīgi!

Kādu dienu slimnīcā ierados agrāk un manu enģeli satiku vienatnē viņas istabā. Es jautāju, kur ir viņas mamma. Vēl joprojām nespēju atstāstīt saņemto atbildi bez dziļām emocijām. 
“Dažreiz mana mamma iziet, lai klusībā koridorā raudātu. Domāju, ka tad, kad es nomiršu, mana mamma skums pēc manis, bet man nav bail no nāves. Es neesmu dzimusi šai dzīvei!”
“Mīļā, kas priekš tevis ir nāve?” es jautāju.

“Kad mēs esam mazi, mēs dažreiz ejam gulēt vecāku gultā, un nākamajā dienā pamostamies savā gultā, vai ne? (es atcerējos par savām meitām, kurām tolaik bija seši un divi gadi, un ar kurām tieši tā notika.)”

“Tā ir. Kādu dienu es gulēšu, un mans Tēvs atnāks mani paņemt. Es pamodīšos Viņa mājās, manā patiesajā dzīvē!” 
Atbilde mani pārsteidza nesagatavotu un es nezināju, ko teikt. Mani pārsteidza garīgais briedums, kuru bija paātrinājušas piedzīvotās ciešanas. 
“Un mana mamma skums pēc manis,” piemetināja meitene. 
Pilns emociju un cenšoties noturēt asaras, jautāju: “Ko tev nozīmē skumjas?”

“Skumjas ir mīlestība, kas paliek.” 
Šodien 53 gadu vecumā jautāju, vai kāds var dot labāku, tiešāku un vienkāršāku definīciju par to, kas ir skumjas - tā ir mīlestība, kas paliek. 
Mans eņģelis jau pirms vairākiem gadiem aizgāja, atstājot man lielu mācību stundu, kas man palīdzēja uzlabot savu dzīvi, censties būt daudz cilvēciskākam un iejūtīgākam attiecībā pret saviem pacientiem, pārdomāt savas vērtības. Kad iestājas nakts un ir skaidras debesis un es redzu kādu zvaigzni, tad to saucu par manu eņģeli, kas staro un mirdz debesīs. 
Es iedomājos, ka savās jaunajās un mūžīgajās mājas viņa ir žilbinoša zvaigzne. 
Paldies, eņģeli, par dzīvi, par mācību stundu, ko man novadīji, par palīdzību, ko man devi. Cik skaisti, ka ir skumjas! Tā ir mīlestība, kas ir kļuvusi mūžīga. 


Avots: Rogério Brandão, “La morte spiegata da una bambina con cancro terminale”, www.aleteia.org.

Tulkoja Ilze Mežniece