Pēc tam tiesa bija pieņēmusi lēmumu, ka mana audzināšana atkal ir jāuzņemas manai mātei. Tā es no jauna ar viņu satikos. Es pārcēlos dzīvot pie viņas. Kādu dienu parkā satiku kristiešu grupu. Viņi neko īpašu ar mani nerunāja, bet uzaicināja uz Baznīcu. Tas man likās interesanti, un es aizgāju. Es satiku mācītāja sievu, un viņa man pastāstīja par Jēzu. Toreiz es nemaz nezināju, ko nozīmē "protestants." Es nezināju arī to, kas ir "ateists". Kad pārnācu mājās un pastāstīju mātei par Jēzu, es sapratu, ka viņa Dievu neatzīst.
Lai gan par mani ņirgājās, es turpināju iet uz baznīcu. Es biju tā "aizrāvusies" ar Dievu un tik laimīga Viņā, un cerēju, ka spēšu tikt pāri savai sliktajai pagātnes pieredzei mājās. Es gribēju dzirdēt par Dievu pēc iespējas vairāk, lai kas arī nenotiktu. Četrpadsmit gadu vecumā bez kāda iepriekšēja brīdinājuma, ka tas varētu notikt, mani aizsūtīja dzīvot pie tēva. Man pat nebija iespējas atvadīties no skolas draugiem vai baznīcas, ko biju iemīlējusi. Mana māte negribēja būt māte, un mani aizsūtīja atpakaļ.
Dzīvojot pie tēva, man nebija baznīcas, es nedrīkstēju uzaicināt pie sevis draugus. Viņa sliktā izturēšanās pret mani tikai pieņēmās spēkā, līdz sasniedza seksuālu izmantošanu. Tas mani izmainīja. Es biju dusmīga uz Dievu par to, ka Viņš neatbild uz manām lūgšanām un nepalīdz man. Es biju dusmīga uz savu tēvu un atkal biju nelaimīga. Septiņpadsmit gadu vecumā es to vairs nevarēju izturēt un aizbēgu no mājām.
Es satiku cilvēkus, kuri ticēja pagānu dievībām. Es saskāros arī ar feminisma ideoloģiju. Būdama kopā ar viņiem, es nekad neizjutu to prieku, kāds man bija, kad biju kopā ar Jēzu. Tajā laikā man intensīvi stāstīja, ka Jēzus nemaz neeksistē. Viņi man stāstīja, ka kristietība ir maldu reliģija, kas celta uz pagānisma pamatiem, un ka tā nicina sievietes un atņem viņām drosmi. Viņi apgalvoja, ka vislielākais ļaundaris šajā jomā ir katolicisms. Man ieteica lasīt tādus autorus kā Simona de Bovuāra (Simone de Beavoir), Glorija Steinema (Gloria Steinem)un Kamila Peglia (Camille Paglia). Septiņpadsmit gadus vecai apjukušai meitenei ar to iesākās graujoša slīdēšana uz leju pa spirāli. Nepastāvēja nekāds morālais likums. Vienīgais vadošais princips bija: "Nekaitē citiem, bet citādi dari visu, kas tev tīk."
Tomēr arī tas netika ievērots. Viss bija pieļaujams. Nekādu robežu. Homoseksualitāte bija OK, seksuāla amoralitāte arī, pretapaugļošanās līdzekļi bija labi tāpat kā aborti - jebkas, ko katrs vēlējās. Vēl vairāk, tradicionālais dzīves veids tika vērtēts ļoti skeptiski.
Sievietes neatbalstīja cita citu, bet, lai gan bija parakstījušās zem Matriarhāta regulas, centās iznīcināt viena otru. Vīriešu kļuva arvien mazāk. Laulības šķiršanas, atvērtas attiecības un daudzas citas izvēles bija norma. Konsekvences netika ņemtas vērā ne vismazākajā mērā, nekādi likumi nedarbojās, un neviena domas netika prasītas. Tā bija hedonistiska jeb dzīves baudīšanas paradīze.
Vienīgi pateicoties Dieva žēlastībai, es neiesaistījos daudzos procesos, bet es tos nepārtraukti redzēju. Un lēnām es sāku noticēt tiem meliem, kam bija traģiskas sekas attiecībā uz manu dvēseli, kā arī manu mentālo un emocionālo veselību.
Kad es bija 34 gadus veca un apmēram 20 gadu garumā gājusi pa šo ceļu, es uzdūros Margaretas Sangeres ( Margaret Sanger) rakstiem. Tie man lika justies slimai. Es nekad nebiju piekritusi pretapaugļošanās līdzekļu lietošanai vai abortu veikšanai. Eigēnika un tās uzskati par sievietēm, kuras izlēma paturēt savus bērnus, arī nesaskanēja ar maniem uzskatiem. Tikai tad es beidzot lēnām sāku no viņiem nodalīties. Es paskatījos uz savu dzīvi un redzēju, ka neesmu laimīga. Es neattīstījos un jutos vientuļa.
Kad es paskatījos apkārt, tad atklāju ka neviens nevienu pa īstam nemīl. Tur bija iekšējā cīņa ar ego, un katra sieviete to darīja pati par sevi. Es sāku šaubīties par feminisma ideāliem. Es atcerējos laiku, kad bērnībā biju kopā ar Jēzu, un ar skumjām atcerējos, cik es toreiz biju laimīga - par spīti apkārtējiem apstākļiem. Toreiz es guvu spēku, bet tagad jutos briesmīgi un biju viena pati.
Manī bija izveidojies naids pret vīriešiem, patriarhālu sabiedrību un tāpēc arī pret katolicismu, jo es uzskatīju, ka katoļu Baznīca to pārstāv. Es domāju, ka viņi ir zagļi un sieviešu apspiedēji. Pie tam vissliktākie tajā grupā, un es zvērēju, ka nekad pat netuvošos viņiem.
Man vienmēr patika vēsture, un es ieinteresējos par Heriju VIII. Man bija grūti noticēt, ka kāds, par kuru visu laiku stāsta kā par šausmīgu personu, patiešām varētu būt pilnīgi slikts. Kaut kur taču arī viņā bija jābūt kaut kam cilvēciskam, vai ne? Es nolēmu papētīt to dziļāk un atrast. Es biju pārlecināta, ka viņš bija ļauns.
Pētot Henrija VIII dzīvi, es beidzot pa īstam sapratu, kas ir protestantisms - vai vismaz man tā likās. Es nesapratu, kāpēc Aragonas Katrīna vai jebkura cita sevi cienoša sieviete pieļautu šādu izturēšanos pret sevi. Tad es atklāju, ka viņa bija katoliete un paklausīgi pildīja uzlikto. Man radās jautājums: kāpēc viņa bija tik nelokāmi uzticīga Baznīcai, kura ienīda un apspieda sievietes?
Es turpināju pētīt un biju ļoti pārsteigta, uzzinot, ka Katoļu Baznīcas mācība jautājumos par sociālo taisnīgumu, pretapaugļošanās līdzekļiem un amoriem saskanēja ar to, ko es domāju. Es biju ļoti pārsteigta arī par viņu uzskatiem par Mariju, sievietēm un tradicionālās ģimenes nozīmi. Es sāku sajaust ko tādu, ko nevarēju izskaidrot, bet es to noraidīju. Un tad vēl visa centrā bija Jēzus. Mani pārņēma dziļš prieks par to, ka tur bija Jēzus. Nepamanot bija pagājis gads, un es biju aizmirsusi savus vecos draugus un sekoju šai jaunajai informācijai.
Beidzot es nolēmu uzzināt, ko patiesībā paredz sv. Mise. Visu laiku manas ielas galā bija atradusies katoļu Baznīca. Kādu gadu jau es biju uz to skatījusies, bet savu kāju tur nebiju spērusi. Un tad es tur iegāju. Notika gatavošanās sv. Misei. Tas bija 2011. gada Lieldienu dievkalpojums, un es skatījos kā apburta. Es sevī saturēju asaras un emocijas. Un atkal es es sajutu neizskaidrojamu pievilkšanas spēku.
Es aizgāju mājās un turpināju brīnīties. Līdz beidzot kādu dienu es atkal iegāju tajā baznīcā un uzskrēju virsū sievietei, kura jautāja, ko es meklēju. Es atbildēju, ka man ir vajadzīgas zināšanas. Viņa priecīgi pasmaidīja un atbildēja, ka viņa ir kristīgās izglītības direktore un pierakstīja mani uz pieaugušo katehēzes nodarbībām RCIA (Rite of Christian initiation of Adults).
Draudzes prāvests runāja ar mani un sacīja: "Es nekad iepriekš nebiju dzirdējis, ka kāds būtu nonācis pie Kristus caur Henriju VIII," un iedeva man uz mājām līdzi kādu grāmatu. Sākās nodarbības, un es arvien vairāk un vairāk tās iemīlēju. Es tuvāk iepazinos ar priesteri un ģimeni, kas kļuva par maniem krustvecākiem. Zaļās ceturtdienas dievkalpojumā, kāju mazgāšanas laikā, es raudāju. Es sastapos ar mūsu bīskapu un atkal biju aizkustināta līdz asarām. Baznīca pilnīgi visā izrādījās pretēja tam, ko es par to domāju.
Kad es draugiem paziņoju, ka kļūstu par Baznīcas locekli, viņi bija šausmu pārņemti. Mana māte teica: "Kāpēc tev būtu kaut kas tāds jādara?" Bet mans vīrs man uzdāvināja pirmo Sv. Marijas un Sv. Apustuļa Jūdas statujas.
Savās kristībās 2012. gada 7. aprīlī es biju tik laimīga, ka izplūdu prieka asarās. Pēc tam es kādu laiku pavadīju viena Adorācijā un atkal raudāju aiz pateicības. Pēc daudzajiem patiesības meklējumu gadiem es to biju atradusi.
Savā neticības laikā man bija mācīts, ka es varu darīt jebko, ko vēlos. Es biju pavadījusi daudzus gadus, būdama dusmīga un spītīgi ieciklējusies uz feministu un pagānu pārliecību par savām tiesībām izvēlēties. Tagad es biju izvēlējusies tikt kristītai un uzņemtai Dieva Baznīcā. Es ieguvu ģimeni visā plašajā pasaulē. Pārsteidzošā kārtā arī mans vīrs pierakstījās uz Pieaugušo katehēzes nodarbībām. Visbeidzot arī mana māte ir atzinusi, ka Dievs pastāv, un lasa Bībeli. Tas pats priesteris, kas mani kristīja, svētīja un kristīgi izvadīja arī manu dēlu. Es beidzot atkal biju atradusi savu Draugu - Jēzu visā Viņa pilnībā un būtībā.
Es iepazinu, kāda vērtība un patiess skaistums ir būt sievietei. Es atklāju vistīrākajā veidā savas patiesās tiesības izvēlēties. Es mīlu savu Baznīcu. Es mīlu savu ģimeni. Es mīlu savu draudzi. Es mīlu savu priesteri. Un es esmu tik bezgalīgi pateicīga, ka esmu atgriezusies patiesās mājās.
Katrīna Kvīna ir medmāsa-laborante. Viņa ir četrus gadus precējusies. Viens viņas bērns ir debesīs. Viņa piedalās "Ceļmalas padomdevēju" (Sidewalk Counselor) kustībā. Šīs kustības dalībnieki cīnās par dzīvības saglabāšanu, rīkojot pasākumus pie abortu klīnikām, lai uzrunātu gan personālu, gan tos, kuri vēlas izdarīt abortu, un pārliecinātu par dzīvības svētumu un neaizskaramību.
Avots: Catherine Quinn, “I Was a Pagan, Hedonistic, Man-Hating Feminist. But Now I’m Catholic. This Is My Story”, www.aleteia.org
Tulkoja: Sandra Gintere