„Bet vēl Viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka vienmēr vajag Dievu lūgt un nepagurt, sacīdams: Vienā pilsētā bija kāds tiesnesis, kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās. Bet kāda atraitne bija tanī pilsētā; un viņa nāca pie viņa un sacīja: Aizstāvi mani pret manu pretinieku! Un tas ilgu laiku negribēja. Bet pēc tam viņš sevī sacīja: Lai gan es Dieva nebaidos un no cilvēkiem nekaunos, tomēr, lai šī atraitne mani neapgrūtinātu, es spriedīšu tiesu, ka viņa, beigās atnākusi, neuzbruktu man. Bet Kungs sacīja: Klausieties, ko netaisnais tiesnesis saka! Un vai Dievs lai nespriestu taisnīgu tiesu saviem izredzētajiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc, un nebūtu pacietīgs ar viņiem? Es jums saku, ka Viņš drīz tiem spriedīs taisnīgu tiesu. Tomēr, kā rādās, vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs ticību virs zemes?” (Lk 18, 1-8).
Salīdzināt Dievu ar netaisno tiesnesi – tas ir kaut kas satriecošs! Pat šis korumpētais ierēdnis, kuram nospļauties uz taisnīgumu un nevainīgo ciešanām, beidzot padodas atraitnes sarīkotajai "spīdzināšanai". Vai tad Dievs, Kurš Pats ir Taisnīgums un Žēlsirdība, varētu neatbildēt uz pacietīgām Savu bērnu lūgšanām?
Cilvēki mēdz teikt: es nevēlos kļūt uzbāzīgs, Dievam noteikti ir padomā svarīgākas lietas. Tomēr pieminētais Evaņģēlija fragments neapstrīdami norāda, ka Dievs vēlas, lai mēs paliktu „uzbāzīgi”. Jēzus mūs aicina uz pacietīgu un nepārtrauktu lūgšanu. Dievs ir bezgalīgs, Viņa mīlestībai un žēlastībai nav noteikts limits. Pietiek tikai palūgt.
„Viņš pats savu Dēlu nav saudzējis, bet par mums visiem To atdevis, kā tad Viņš līdz ar To nebūtu mums visu dāvinājis?” (Rom 8,32)
Jāpiebilst, ka pacietīgas lūgšanas procesā Dievs pakāpeniski darbojas mūsu sirdīs, pārveidojot mūsu vēlmes saskaņā ar Viņa vēlmēm. Laika gaitā tas var mūs pamudināt mainīt lūgšanas virzienu. Es pati esmu lūgusies par ātri nogurstošu acu un migrēnu dziedināšanu, tomēr Kungs man parādīja, ka dziedināšana nepieciešama dziļākā līmenī. Pēc laika sapratu, ka man jāmaina savs dzīvesstils, kā arī domāšana: mazāk stresa, vairāk atpūtas un paļāvības. Tāpat sāku apzināties, cik svarīgi ir atraisīt gara acis, lai saskatītu, ko dara Tēvs, lai pamanītu Dieva pamudinājumus un tad mērķtiecīgi rīkoties. Šis atklājums bija Kunga atbilde uz manu lūgšanu fiziskas dziedināšanas nodomā. Un šī atbilde daudzkārt pārsniedza to, ko sākotnēji sagaidīju.
Pat tad, ja mums šķiet, ka lūgšana paliek bez atbildes, Dievs spēj panākt mūsos daudz citu pārmaiņu, ko nemaz nav tik viegli pamanīt. Bieži gadās tā: lai varētu notikt fiziskā dziedināšana, sākumā jānovērš neredzami šķēršļi, kas var būt gan garīgi, gan psiholoģiski. Paliekot uzticīgā lūgšanā, Dievs soli pa solim likvidē visas barjeras. Līdz ar to mēs nekad nedrīkstam padoties izmisumam. Saskaņā ar sv.Pāvila teikto, esam aicināti lūgt Dievu bez mitēšanās, kā arī pateikties Viņam katrā situācijā. (sal. 1 Tes 5, 17-18).
Avots: Modlitwa bez odpowiedzi. Kiedy przestać prosić?, deon.pl
Foto: YouTube
Tulkoja Marks Jermaks