Tomēr bieži vien notiek pretējais – pašas kļūdas mums nodara mazāk ļauna, nekā mēs paši sev: neko neiemācoties no tām.

Tas, ko es vēlos šeit teikt nav domāts tām neizlēmīgajām dvēselēm, kas vēlas Dievam kalpot tikai līdz zināmai robežai. Šie cilvēki brīvprātīgi un apzināti pieļauj tūkstošiem kļūdu, no kurām nav iespējams neko iemācīties viņu nepareizās iekšējās nostājas dēļ. Es rakstu tiem cilvēkiem, kuri ir apņēmušies nekad brīvprātīgi un apzināti nepieļaut kļūdas, bet kuri tomēr bieži vien izdara daudzas kļūmes – neskatoties uz saviem labajiem nolūkiem, viņi pakrīt savas neuzmanības, brīža impulsa iespaidā vai arī sava vājuma dēļ.

Neesi pārsteigts par savām kļūdām un nezaudē drosmi

Šiem cilvēkiem ir raksturīgi, ka pieļautās kļūdas viņus pārsteidz, ka tās viņus uztrauc, ka viņi kaunās par tām, un visbeidzot tās rada viņos dusmas pašiem pret sevi un viņi zaudē drosmi. Tās ir tikai daudzās patmīlas izpausmes, kas pašas par sevi ir daudz kaitīgākas nekā šīs pieļautās kļūdas. Mēs esam pārsteigti par savu kritienu; bet mēs kļūdāmies, un tā ir tikai zīme, ka mēs neko daudz par sevi nezinām. Gluži pretēji – mums vajadzētu būt patiesi pārsteigtiem, ka nepakrītam daudz biežāk un daudz smagākos grēkos; un mums vajadzētu pateikties Dievam par to, ka Viņš mūs pasargā no tik daudziem kritieniem grēkos.

Mēs satraucamies ik reiz, kad vien pamanām kādu sava vājuma izpausmi. Mēs zaudējam iekšējo mieru; mēs kļūstam pārāk satraukti; un mūs uz vairākām stundām vai pat dienām pārņem mokoša vainas apziņa.

Tomēr mums nekad nevajadzētu šādi satraukties; bet gan, kad mēs piedzīvojam kritienu un attopamies guļam uz zemes, mums vajadzētu mierīgi atkal rausties kājās un piecelties. Mums nekavējoties vajag vērsties pie Dieva ar mīlestību un pazemību, lai lūgtu Viņam piedošanu. Un tad mēs vairs nekad nedomāsim par šo kritienu līdz pat brīdim, kad būs pienācis laiks to pateikt un nožēlot Grēksūdzes sakramentā. Un pat ja mēs piemirstam to pieminēt grēksūdzē, tomēr tas nav iemesls, lai justos neērti un sevi šaustītu ar šo apziņu.

Ir arī situācijas, kad mums ir tik ļoti kauns par saviem grēkiem, ka mēs tikai ar lielu piepūli spējam tos atklāt savam biktstēvam. „Ko gan viņš padomās par mani pēc tam, kad ir dzirdējis visus manus labos solījumus un godīgos lēmumus, kas ir izteikti līdz šim viņa klātbūtnē?” Ja tu vienkārši un pazemīgi viņam atklāsi savas vājības, viņš par tevi domās tikai to labāko; savukārt, ja tu to visu viņam atklāsi komplicētā veidā un rezervēti, tad viņš nespēs tev palīdzēt, un tu sevi parādīsi kā lepnu cilvēku. Viņa uzticība pret tevi būtiski mazināsies, jo viņš redzēs, ka tu neesi pilnībā atklāts pret viņu.

Bet visļaunākais tajā visā ir tas, ka mēs sevi šaustām un mokām; mēs esam dusmīgi – kā saka svētais Francisks no Sales – par to, ka dusmojāmies; mēs esam nepacietīgi ar sevi, jo kādā situācijā bijām vāji. Kāds posts! Mums taču vajadzētu saredzēt, ka tā ir tikai lepnība – mēs jūtamies pazemoti, jo saskatām sevi tādus, kādi mēs esam patiesībā; pārbaudījuma brīdī mēs izrādījāmies ne tik stipri un ne tik svēti kā mēs bijām domājuši; un ka mēs tikai cenšamies no dienas dienā atbrīvoties no savām vainām un nepilnībām, lai mēs varētu par šiem sasniegumiem slavinoši uzsist sev pa plecu un apsveikt sevi ar paveikto, jo būsi pavadījuši kādu dienu vai pat nedēļu bez nekā, ko mēs varētu sev pārmest?

Visbeidzot, mēs zaudējam drosmi. Mēs vienu pēs otra atmetam visus dievbijīgos vingrinājumus. Mēs pārstājam lūgties, mēs uzskatām, ka pilnības ceļš ir neiespējams; un mūsos pamazām dzimst izmisums to jebkad sasniegt. Mēs sev jautājam – kāda gan jēga ir sevi nemitīgi uzmanīt, sekot līdzi saviem spriedumiem, veltīt laiku pārdomām un askēzei, ja mums vēl arvien neizdodas pieaugt tikumos, ja mēs nelabojamies un pakrītam arvien no jauna?

Taču tās ir vienas no vissmalkākajām sātana lamatām. Tu vēlies no tām izvairīties? Tādā gadījumā tev nekad nevajag zaudēt drosmi, neskatoties uz to, cik bieži tu pakrīti; bet tev vajadzētu sev sacīt: „Ja es šodien pakritīšu divdesmit vai simts reižu, es vienalga piecelšos pēc kritiena un turpināšu savu ceļu.” Patiesībā, kāda gan tam ir nozīme, cik reižu tu esi pakritis, ja vien beigu beigās tu droši sasniedz sava ceļojuma galamērķi? Dievs tev to nekad nepārmetīs.

Bieži vien mūsu kritieni arvien atkārtojas, jo, savā dedzībā ātri rīkojoties, mums īsti neatliek laika, lai veiktu jebkādus piesardzības pasākumus.

Tās kautrīgās un pārlieku piesardzīgās dvēseles, kas vēlas izsvērt ikvienu savu soli, kuras vienmēr novirzās no sava ceļa, lai tikai nespertu kļūmīgu soli, un skrupulozi baidās no katra vismazāk traipiņa savā ceļā, ne uz pusi tik ātri nedosies uz priekšu savā garīgājā ceļā kā tās drosmīgās dvēseles; un nāve bieži vien pārsteigs šīs lēnīgās dvēseles pirms tās būs patiesi uzsākušas savu ceļu.

Ne jau tie ir vissvētākie, kuriem ir tikai nedaudzi grēki, bet gan tie, kuriem piemīt visvairāk drosmes, dāsnuma un mīlestības; tie ir cilvēki, kuri velta vislielākās pūles, bet arī nebaidās dažkārt paklupt vai pat pakrist un nedaudz sasmērēties, lai vien turpinātu savu ceļu tālāk.

Mūsu kļūdas var mūs tuvināt Dievam

Svētais Pāvils raksta: „Tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu.” Jā, viss kalpo viņu labumam, pat viņu kļūdas, un dažkārt – pat viņu smagie grēki. Dievs pieļauj pat šādas kļūdas, lai dziedinātu mūs no veltīgiem aizspriedumiem, palīdzētu mums sevi iepazīt tādus, kādi mēs patiesi esam, kā arī parādīt mums, uz ko mēs patiesi esam spējīgi. Dāvids atzinās, ka viņa vaina laulības pārkāpšanā un slepkavībā ir kalpojusi tam, lai viņš vairs nepaļautos uz saviem spēkiem. Viņš sacīja Dievam: „Ir labi, ka Tu mani esi pazemojis; tagad esmu kļuvis uzticīgāks Taviem baušļiem.”

Svētā Pētera pakrišana viņam kalpoja kā visnoderīgākā mācība, un pazemības spārnots viņš kļuva spējīgs saņemt Svētā Gara dāvanas, kļūt par Baznīcas Galvu, un tās viņu pasargāja arī no visām briesmām, kas viņu varēja apdraudēt šajā svarīgajā kalpojumā.

Savukārt, svētais Pāvils, sasniedzis tik izcilus panākumus savā apustulāta darbā, tika pasargāts no lepnības un iedomības tieši atminoties savas pagātnes notikumus, kad viņš vēl bija plaši pazīstams kā zaimotājs un Dieva Baznīcas vajātājs. Un turklāt vēl bija kāds pazemojošs pārbaudījums, no kura Dievs atteicās viņu atbrīvot, kas kalpoja tam, lai viņš, nezaudējot pazemību, nesāktu dižoties ar saņemtajām izcilajām atklāsmēm.

Ja Dievs spēja sniegt šādus ieguvumus pat no vissmagākajiem grēkiem, vai tad mēs varam šaubīties, ka Viņš panāks, ka arī mūsu ikdienišķie grēki kalpotu mūsu svēttapšanai? Daudzi garīgās dzīves skolotāji ir uzsvēruši, ka Dievs bieži vien pat ļoti svētās dvēselēs atstāj kādus defektus, kurus – neskatoties pat uz visām viņu pieliktajām pūlēm – viņi tomēr nespēj pilnībā „no sevis izravēt”, kas viņiem ļauj apjaust savu vājumu, kā arī redzēt, kādi viņi būtu bez Dieva žēlsirdības; tas viņiem liedz lepoties ar Dieva dāvātajām žēlastībām tā, it kā tās nāktu viņu nopelnu dēļ.

Tas viņos radīja tādu iekšējo nostāju, kas ļāva šīs žēlastības pieņemt ar lielāku pazemību – īsumā runājot, lai izraisītu viņos sava veida nepatiku pret sevi, kas savukārt viņus pasargātu no visiem patmīlas izpausmes slazdu valgiem; stimulēt viņos dedzību, lai viņi „nemitīgi paliktu nomodā” – paļāvībā uz Dievu un neatlaidīgā lūgšanā.

Bērns, kurš ir pakritis, kad ir nedaudz atgājis nost no savas mātes un vēlas staigāt viens pats, ar vēl lielāku dedzību atgriežas viņas apskāvienos, lai taptu dziedināts no ikvienas sāpes, ko pats sev ir nodarījis, un, pateicoties šim kritienam, viņš iemācās nekad neattālināties no savas mātes. Sava vājuma pieredze, kā arī rūpes, ar kādām viņa māte to ņēma savos apskāvienos, palīdz bērnam māti iemīlēt vēl vairāk nekā jebkad agrāk.

Kļūdas liek mums praktizēt tikumus

Grēki, kuros mēs tik bieži pakrītam sniedz mums lielisku iespēju piekopt tikumus; ja nebūtu šo grēku, mēs visticamāk tā arī nekad nenonāktu līdz kādu konkrētu tikumu praktizēšanai. Un Dievs tieši ar šādu nodomu pieļauj kādu konkrētu grēku mūsu dzīvē. Piemēram, Viņš pieļauj nepamatotus sarkasma uzliesmojumus, rupju rīcību, vai arī pārmērīgu nepacietību, lai mums uzreiz būtu iespēja veikt pazemības aktu, kas pilnībā dzēstu mūsu vainu un ieļaunojumu, kas no šādas rīcības varētu būt radies.

Grēks tika izdarīts mirkļa iespaidā, savukārt gandarīšanas akts ir mūsu pārdomu auglis, kas mums liek sevi pārvarēt; tas ir apzinātas un brīvas gribas akts. Šāda gandarīšanas rīcība Dievam ir daudz patīkamāka nekā tā nepatika, ko Viņā izraisīja mūsu grēks.

Dievs arī izmanto mūsu grēkus, lai no apkārtējo cilvēku acīm apslēptu mūsu svēttapšanas procesu; lai pieļautu, ka mēs piedzīvojam dažādus pazemojumus no apkārtējo ļaužu puses.

Dievs ir izcils un gudrs Skolotājs, tādēļ ļausim Viņam rīkoties saskaņā ar Savu gribu; Viņa darbs nekad necietīs neveiksmi. Rūpīgi izvērtēsim savas domas, lai atmestu visu, kas Viņam varētu būt nepatīkams šajā pasaulē. Bet, ja mēs tomēr pakrītam kādos grēkos, tad tos nožēlosim Viņa dēļ, nevis savas patmīlas dēļ. Mīlēsim tos pazemojumus, kurus mums nāksies piedzīvot šī kritiena dēļ.

Ļausim, lai šajā mūsu pazemināšanas brīdī Dievs tiktu pagodināts. Viņš to visu paveiks ar Saviem līdzekļiem un tādā veidā, kas palīdzēs mums daudz veiksmīgāk augt garīgajā dzīvē, nekā mūsu pašu izplānotā un svētā dzīve; piepildoties Viņa gribai, mūsu patmīlība tiks daudz efektīvāk „izārstēta”.

Kad Dievs mūs aicina veikt kādas lietas, nekad nevairīsimies no tām, kā ieganstu meklējot iespējamos neveiksmīgos kritienos, kas varbūt ir atgadījušies pagātnē. Labāk ir darīt labu, pat pieļaujot kādas nepilnības, nekā nedarīt to nemaz. Dažkārt mēs nelabojamies, jo baidāmies, ka tas prasīs pārāk daudz spēka, vai arī nevēlamies kontaktēties ar kādiem cilvēkiem, jo viņu vājības mums „pārāk duras acīs” un padara mūs nepacietīgus un viegli aizkaitināmus. Bet kā gan mēs varam pieaugt tikumos, ja izvairāmies tos praktizēt? Vai šāda bēgšana nav lielāks grēks, nekā tās kļūdas, kuras mēs baidāmies pieļaut?

Rūpēsimies vienīgi par to, lai mūs vadītu labi nodomi; un tad dosimies it visur, kur mūs pienākums sauc, un būsim pārliecināti, ka Dievs ir pietiekami iecītīgs un apžēlosies par visām mūsu kļūdām, ja vien mēs uzticīgi Viņam kalposim un vēlēsimies būt Viņam patīkami.

Avots: You Cannot Fail: Learning To Grow Through Our Faults, catholicgentleman.net

Tulkoja Agnese Strazdiņa