Nesen abas Baznīcas atkal izdeva ļoti nozīmīgu dokumentu “No konflikta pie komūnijas”. Šoreiz tika aktualizēts jautājums, kā katoļi un luterāņi var kopīgi svinēt Reformācijas 500gadi, kas tiks atzīmēta 2017.gadā. Pāvests Francisks apliecinājis savu līdzdalību ekumeniskajā konferencē, kas norisināsies Zviedrijā šī gada 31.oktobrī (tieši šajā dienā Mārtiņš Luters piesita pie Vitenbergas dievnama durvīm savas 95 tēzes). Romas Katoļu Baznīcas galvas piedalīšanās šajā pasākumā varētu būt nozīmīgs notikums pat tiem, kuriem izveidojies visai miglains priekšstats par Reformācijas vēsturi. Atcerēsimies, ka kādreiz luterāniskā Bībeles izdevumā Katoļu Baznīca tika dēvēta par “netikli Bābeli”.
Tomēr tas nav pirmais negaidītais pāvesta solis ekumenisma lietās. Franciskam apmeklējot kādu luterāņu baznīcu Romā, kāda sieviete uzdeva viņam jautājumu par ciešanām, ko viņa piedzīvo, jo nevar nākt pie Komūnijas kopā ar savu vīru-katoli. Pāvests kā garīgais gans atbildēja, ka luterāņus un katoļus vieno pirmām kārtām kristības apziņa. Tāpat vīrs un sieva dala sakramentālu dzīvi, un žēlastības, ko katrs no viņiem piedzīvo savā reliģiskajā tradīcijā, bagātīgi izlejas pār visas ģimenes dzīves dinamiku. Tad pāvests pieskarās Euharistiskās klātbūtnes problēmai. Kaut gan viņš delikāti lika saprast, ka viņam nav kompetences mainīt Baznīcas doktrīnu vai priekšrakstus šajā jautājumā, viņš tomēr ieteica sievietei ieklausīties savā sirdsapziņā un pārdomāt to, vai viņa tiešām saskata Kristus klātbūtni zem Euharistijas zīmēm. Tad Francisks piebilda, ka neuzdrošinās teikt ko vairāk.
Viena no priekšrocībām, kas saistīta ar pāvesta pastorālajiem izteikumiem, ir tā, ka Francisks autentiski atbild uz sarunu biedru jautājumiem. Tomēr šajā gadījumā pastāv risks, ka jautājuma autore varētu tikt dezorientēta, jo interkomūnijas lieta tomēr prasa teoloģisku izvertējumu. Vai tiešām pāvests saka, ka pietiek tikai ticēt Kristus klātbūtnei Euharistijā, lai novērstu jebkādus šķēršļus interkomūnijai?
Autoritatīvas Baznīcas amatpersonas, piemēram, kardināls Robert Sarah (Dievišķā Kulta un Sakramentu Disciplīnas Kongregācijas vadītājs), nepiekrīt beznosacījumu atvērtībai luterāņu un katoļu interkomūnijai. Kardināls atzīst, ka attiecībā uz anglikāņiem (līdz ar to arī uz luterāņiem) nevar būt runas par reālo Kristus klātbūtni Euharistijā, jo priesteru iesvētības, kas notiek šajā konfesijā, nav derīgas sakarā ar atšķelšanos no Romas. Šis arguments ir visai populārs starp katoļiem, tomēr nav līdz galam labi izprasts. Savulaik kardināls Racingers atzina, ka starp kristīgām Baznīcām pastāv patiesa, kaut arī nepilnīga, komūnija. Tā rada iespējamību, ka garīdznieki, kurus iesvēta ārpus Katoļu Baznīcas sakramentālās sistēmas, tomēr var celebrēt Euharistiju, kurā piedzīvojam Kristus klātbūtni.
No konflikta pie komūnijas
Pēdējais dokuments “No konflikta pie komūnijas” turpina ceļu, ko Racingers uzsāka vēl būdams kardināls, t.i. kopīgas daļas meklējumus katoļu un luterāņu izpratnē par Euharistiju. Dokuments viennozīmīgi atzīst, ka Mārtiņš Luters neiebilda pret reālo Kristus klātbūtni Euharistijas svinēšanā, tomēr noraidīja Baznīcas izpratni par pārveidošanos, kas norisinās Vakarēdienā. Saskaņā ar katoļu mācību, maizes un vīna īpašības paliek bez izmaiņām, tomēr to būtība pārveidojas par Kristus Miesu un Asinīm. Luters to skaidroja savādāk, piedāvājot, viņaprāt, mazāk filozofisku versiju. Skaidrojot savu konsubstances doktrīnu, Luters kā piemēru pieminēja dzelzi, kas ielikta krāsnī. Maize paliek maize, tomēr Kristus klātbūtne izveido sakramentālu vienotību starp maizi un Miesu un vīnu un Asinīm.
Kopš Reformācijas laikiem katoļi un luterāņi ir būtiski satuvinājušies izpratnē par Kristus klātbūtni Euharistijā. Kaut gan luterāņi joprojām neakceptē “pārveidošanos”, abas puses atzīst, ka Vakarēdienā Kungs kļūst klātesošs. Sakarā ar to, kā katoļu teologi un filozofi no jauna izprot sv. Akvīnas Tomas darbus, pārveidošanās vairāk tiek uztverta kā veids kā nosargāt Dieva klātbūtnes noslēpumu, nevis kā filozofisks skaidrojums. Šajā ziņā nevar nepieminēt Herbert McCabe OP, David Power OMI vai Jean-Luc Marion sniegumu.
Protams, ka Reformācijas laikā Kristus klātbūtne Euharistijā nebija vienīgā problēma. Luters izteicās arī pret to, ko uzskatīja par neadekvātu Euharistiskā upura attēlu. Viņš nepiekrita katoļu uzskatam, ka katras Sv.Mises laikā tiek atjaunots viens vienīgais un pēdējais Kristus upuris uz Kalvārijas. Luteram šķita, ka Mise ir “upuris”, tomēr runa nav par upuri, ko upurēja Kristus, bet gan par pateicības un slavas upuri.
Dokumentā “No konflikta pie komūnijas” katoļu puse atzīst, ka tai pietrūka nepieciešamās teoloģiskas leksikas, lai apmierinošā veidā atbildētu uz Lutera bažām. Pateicoties Otrā Vatikāna koncila sakramentu un liturģijas teoloģijai, katoļiem un luterāņiem izdevies vienoties, ka upuris “nav tikai notikuma pie krusta sekas, bet tas pats notikums Pēdējās vakariņās. Turklāt Vakarēdiens nav krusta upura atkārtojums vai papildinājums. Šis upuris kļūst klātesošs sakramentālā veidā.” Euharistiskais upuris ir Krustus mīlestības izpausme pret Baznīcu, tādēļ luterāņi apstiprināja, ka Euharistija tiešām ir līdzdalība pilnīgā Lieldienu noslēpumā. Kaut gan zināmas atšķirības saglabājas, dokuments tās uzskata drīzāk par panesamām nekā par nopietniem šķēršļiem vienotībai.
Vienlaicīgi kardināls Sarah uzsver, ka patiesa problēma euharistiskā dialogā ir Euharistijas dalītāja statuss. Dokumentā rakstīts: katoļi uzskata, ka luterāņu Baznīcas garīdzniekiem trūkst sakramentālās zīmes pilnības.
Komentārs par pāvesta teikto
Jāatzīst, ka pāvestam Franciskam ir taisnība, apgalvojot, ka katoļiem un luterāņiem attiecībā uz ticību Euharistijai ir daudz kopīga. Nevar noliegt, ka pat Reformācijas laikā pastāvējis leksikas kopums attiecībā uz Euharistisko klātbūtni un upuri, kas katoļiem un luterāņiem bija kopīgs. Tomēr kādreiz vēstures notikumi neļāva abām pusēm saskatīt šo faktu. Luterāņu tradīcija ir attīstījusi šo kopīgo diskursu, un no Katoļu Baznīcas perspektīvas tam piemīt liela vērtība.
Šī īsā situācijas izpēte tomēr liek mums atzīt, ka Francisks varētu neprecīzi izteikties par atšķirībām, kas joprojām pastāv starp abām ticībām (īpaši tas attiecas uz eklezioloģiju un priesterību). Katoļu līdzdalība Euharistijā nekad nav tikai ticības jautājums reālai Kristus klātbūtnei. Runa ir arī par dziļāku vienotību ar Baznīcu. “Tie, kas saņem Euharistiju, ir ciešāk vienoti ar Kristu. Un tajā pat laikā Kristus viņus apvieno ar visiem ticīgajiem, veidojot vienu vienīgu Miesu: Baznīcu. Šo jau ar Kristību īstenoto iekļaušanu Baznīcā Komūnija atjauno, stiprina un padziļina. Kristībā mēs esam aicināti kļūt par vienu miesu.” (KBK, 1396).
Komūnija nozīmē vienotību ar visu Baznīcu. Jāatzīst, ka šīs komūnijas sabrukuma sekas (ko Reformācijas gaitā izprovocēja gan katoļi, gan protestanti) mūsu starpā joprojām ir klātesošas. Katehisms saka, ka šīs vienotības trūkums kristiešiem ir reāls ciešanu avots: “Tāpēc jo sāpīgāka ir Baznīcas šķelšanās, kas atrauj no kopējās līdzdalības Kunga galdā, un jo neatliekamākas ir lūgšanas Kungam, lai atgriežas tās dienas, kad visi, kas ticēja uz Viņu, bija pilnīgā vienībā.” (KKK, 1398) Tātad, katoļi nevar būt vienaldzīgi pret to, ka mēs nenākam pie Dievgalda kopā ar luterāņiem, anglikāņiem un metodistiem.
Jāsaka, ka augstāk pieminētais pāris cieš no tā, ka viņi kā vīrs un sieva nevar kopā pieņemt Svēto Komūniju. Vienlaicīgi sakarā ar vienotības trūkumu starp Baznīcām šis pāris visai pasaulei ir kā euharistiskās vienotības zīme. Šis pāris aicina mūsu Baznīcas uz sirds pārmaiņām, sasniedzot komūniju tur, kur, kā šobrīd varētu likties, tā nav iespējama.
Kaut gan mēs nevaram kopā pieņemt Kristus Miesu un Asinis, mums kopīgi jāizsaka Dievam mūsu lūgumi un slavas vārdi. Mums jāveido vienotība mūsu mājās kopīgo maltīšu laikā. Mums jārāda pasaulei šīs “mazās” vienotības sekas caur taisnīguma un brālīgas mīlestības darbiem, vedot visu cilvēci pie Kristus mīlestības. Mums jāmanifestē tā vienotība, kas mums ir.
Tāpat jāpiebilst, ka vēlams piesardzīgi izturēties pret mēģinājumiem uztvert katru pāvesta Franciska pastorālo izteikumu kā Baznīcas doktrīnas maiņu. Pāvesta teiktais bija atbilde luterticīgai sievai, kura ilgojas pēc Dievgalda kopā ar savu vīru. Tā bija nevis katehēze par Euharistijas tēmu, bet līdzjūtības izteikšana konkrētam cilvēkam. Interkomūnijas iespējas paliek teologu ziņā. Tomēr katra kristieša pastorālais uzdevums ir nopietni izturēties pret jautājumiem, ko uzdod mūsu sarunu biedri. Saskatu lielu nepieciešamību paskaidrot pāvesta izteikumu. Tomēr vienlaicīgi redzu arī pašu pāvestu, kurš nopietni uztver konkrētās sievietes ilgas, kurš pieņēm viņas luterisko ticību kā autentisku kristīgas dzīves izpausmi. Redzu pāvestu, kurš aicina šo sievieti apcerēt, ko viņas tieksme pēc komūnijas varētu nozīmēt. Personīgi man tas šķiet labs veids, kā uzsākt kopīgās Reformācijas gadadienas svinības.
Raksta autors: Timothy O'Malley, Notre Dame Universitātes Liturģiskā centra direktors
Avots: Nieoczekiwany krok papieża w stronę luteran, deon.pl
Foto: galazka.deon.pl
Tulkoja Marks Jermaks