Baznīcā var satikt personas, kuras piedzīvo pārdabiskās vīzijas un uzskata par nepieciešamu nodot tās pārējiem. Kā kristiešiem būtu jāizturas pret šāda veida parādību?
Te būtu jānošķir privātās atklāsmes un publiskā atklāsme, kas tikusi piepildīta Jēzū Kristū. Šī ir vienīgā atklāsme, kas noslēgusies līdz ar Jaunās Derības grāmatu kanona noteikšanu. Tai blakus citas publiskās atklāsmes vairs nepastāv. Visu, kas svarīgs ticībai, cilvēks nav sasniedzis pats. Tas viss tika mums nodots Kristus atklāsmē. Kristus atklāsme ir mūsu ticības avots, kas nepieciešams atpestīšanai. Kas attiecas uz privātajām atklāsmēm, pat tad, ja tās tikušas oficiāli apstiprinātas no Baznīcas puses, tās nav jāpieņem personām, kuras pašas tās nesaņēma.
Dievs lieto otršķirīgus līdzekļus, kas ticības krīzes momentos ļauj atgādināt noteiktas patiesības, kuras tikušas aizmirstas, atstātas novārtā vai izkropļotas (piemēram, Kristus cilvēcība, Viņa Mātes vai svēto aizbildniecība). Tad Dievmāte vai citi svētie pēc Dieva iniciatīvas parādās kādam un norāda uz ticības un Evaņģēlija aspektiem, kas krīzes laikā tiek aizmirsti. Pēc būtības šīs atklāsmes nepievieno ticības depozītam neko jaunu.
Kā Baznīca nosaka, kuras atklāsmes ir patiesas?
Šāds izvērtējums turpinās gadiem un pat gadsimtiem ilgi, un ne jau vienmēr noslēdzas ar oficiālas nostājas formulēšanu.
Pirmkārt, privāto atklāsmju saturs nevar būt pretrunā ar to, ko atklājis Kristus, ko zinām no Evaņģēlija. Tāpat privātā atklāsme nevar pievienot neko jaunu. Katram vēstījumam jābūt kristocentriskam, t.i. centrētam uz Kristu.
Nākamais jautājums ir atklāsmes liecinieku (vizionāru) uzticamība. Ir jāizpēta, vai viņi ir pietiekoši nosvērti. Pozitīvas atbildes gadījumā var noticēt viņu stāstiem par redzēto vai dzirdēto. Šeit gadās dažādi, piemēram, runājot par priesteri Pjotru Nataneku, kuram notiekot „tiešā telefoniskā komunikācija” ar Kungu Dievu.
Treškārt, jāizvērtē apstākļi, kuros notika atklāsme. Dažreiz tie var būt nedaudz dīvaini, piemēram, Olavas vai pat Medžugorjes gadījumā. Tur tie mainījušies atkarībā no ārējas situācijas. Ir zināms, ka vizionāri ceļojot uz dažādām pasaules malām arī tur piedzīvoja īpašas žēlastības, t.i. vīzijas.
Tāpat nepieciešams, lai atklāsmes noslēgtos. Piemēram, Medžugorjesatklāsmes notiek arī tagad, vizionāri saņem vēstījumus neatkarīgi no tā, vai viņi uzturas Itālijā, ASV vai citur. Tāpat nav svarīgi, vai viņi uzturas visi kopā vai katrs atsevišķi.
Kas attiecas uz kārtību, Baznīca izmanto divas pieejas. Pirmā ir non constat de supernaturalitate (konkrētā atklāsme netiek uztverta kā pārdabiska). Šis slēdziens ļauj turpināt novērot atklāsmes un atlikt gala spriedumu. Vienlaicīgi tas neizslēdz atklāsmju autentiskumu. Tomēr dotajā brīdī būtu par agru atzīt vīziju pārdabiskumu. Šī pieeja tikusi pielietota Medžugorjes gadījumā.
Otrais variants, kas acīmredzami pabeidz lietu ir constat de non supernaturalitate. Pie šī formulējuma vīziju pārdabiskais raksturs tiek izslēgts. Pielietojot šo formulējumu, atklāsme tiek noraidīta apstiprinošu argumentu trūkuma dēļ. Pastāv vēl viena iespēja: Baznīca var atturēties no lietas izpētes, jo dažāda veida apstākļi izslēdz pozitīva iznākuma iespējamību.
Vai var izveidot privāto atklāsmju katalogu?
2000 gadu laikā Baznīcā ir saņemts tūkstošiem atklāsmju. Pirmā privātā atklāsme tiek piedēvēta Gregoram Brīnumdarim (271.g.). Tobrīd bija radusies problēma noformulēt ticības simbolu (credo). To atrisināja Dievmāte un Jānis Evaņģēlists, kuri nodiktēja Gregoram īsto formulējumu.
Apokrifos tiek norādīts uz vēl agrākām atklāsmēm. Tur tiek apgalvots, ka apustuļiem, kuri veica evaņģelizāciju dažādās baznīcās, parādījās Dievmāte un painformēja viņus par savu nāvi. Tas esot ļāvis viņiem ierasties uz Dievmātes bērēm.
Tikai 20. gadsimtā tikušas piefiksēts ap 400 atklāsmēm, no kurām par ticamām atzītas četras: Fatima (Portugāle), Betania-Cua (Venecuēla), Beauraing un Banneux (Beļģija). Vēl bija parādīšanās Kibeho (Ruanda), kas gan t ikusi atzīta jau 21.gadsimtā.
Tāpat 2008. gadā tika apstiprināta atklāsme, kas tikusi saņemta Laus (Francija) 1664.gadā. Tā ilgstoši tikusi atstāta novārtā, bet to atcerēties lika vizionāres Benoîte Rencurel beatifikācijas process 2003. gadā.
Kāda ir šo parādību jēga? Kāds ir Dieva plāns attiecībā uz tām?
Nevienam nav pienākums ticēt privātām atklāsmēm un pakļauties, piemēram, Marijas ieteikumiem vai lūgumiem.
Vai šāda rīcība nebūtu pretrunā ar ticību?
Nekādā gadījumā. Nevienam nav šādu pienākumu pat tad, ja parādīšanās tiek atzīta par autentisku. Izņēmums ir paši vizionāri. Ja viņu saņemtā atklāsme tiek atzīta par patiesu, viņiem ir jāievēro tas, ka tika ieteikts vīzijās.
Ar to vēlos pateikt, ka privāto atklāsmju funkcija nav uzlabot vai papildināt Evaņģēliju. Drīzāk tās ir kā trauksmes signāls, kas ieslēdzas, ja kāda no Evaņģēlija patiesībām tiek aizmirsta. Manis pieminētajās vīzijās Marija nelūdz neko pārdabisku. Viņa aicina uz lūgšanu, gandarīšanu, gavēni, mieru. Lietas būtība ir aicinājums kļūt labākam, strādāt ar sevi, atgriezties pie Evaņģēlija. Tas taču ir Labās Vēsts saturs.
Mums ir obligāti jātic atklāsmei, ko esam saņēmuši Kristū. Pārējās atklāsmes var lietot, ja tās sekmē garīgo izaugsmi, kristīgo dzīvi pēc Kristus Gara. Tomēr nevienam nav pienākuma to darīt.
Diezgan jocīga situācija bija izveidojusies sakarā ar Fatimas atklāsmi. Dievmāte uzstāja, lai Lūcija aicinātu veltīt Krieviju Dievmātes Bezvainīgajai Sirdij. Šis veltīšanas akts ticis veikts vairākkārt. Vispārējā veidā to izdarīja Pāvils VI. Tad vēlreiz Jānis Pāvils II. Tomēr Lūcija neatzina šos aktus par derīgiem, uzsverot, ka veltīšanas aktam jābūt koleģiālam, tātad, tas jāveic visiem pasaules bīskapiem vienotībā ar pāvestu.
Jānis Pāvils II tam piekrita. Tika noteikta diena, tomēr ne jau visi pasaules bīskapi savlaicīgi saņēma attiecīgās vēstules. Lūcija atkal neatzina aktu par derīgu. Nākamajā reizē pasts darbojās labi. Tomēr svinīgā dievkalpojuma laikā sv.Pētera bazilikā izcēlās negaidīta vētra. Zibens spēriena dēļ Vatikānā atslēdzās elektrība. Par spīti tam visam, veltīšanas akts toreiz tika atzīts par īstu.
Atklāsme Fatimā notika 1917. gadā. Uzreiz pēc tam izcēlās boļševiku revolūcija. Pēdējais Krievijas veltīšanas akts Marijas Bezvainīgajai Sirdij noticis 1984.gadā. Gadu vēlāk PSRS sākās „perestrojka”. Vai tas viss bija sakritība?
Vai teoloģija pievēršas privātam atklāsmēm?
Jā, par to liecina arī mūsu saruna. Šī ir lieta, kurai nevar vienaldzīgi paiet garām. Baznīca lieto teoloģiskus kritērijus, pētot atklāsmju saturu, vēstījumu.
Vai Dievmātes parādīšanās La Salette, Lurdā un Fatimā ir viens un tas pats vēstījums, vai arī tie ir atsevišķi fenomeni?
Vienmēr jāskatās uz kontekstu. Fatima – Oktobra revolūcija. Beļģijas atklāsmes Beauraing un Banneux – Hitlera nākšana pie varas. Kibeho Ruandā – asinspirts starp tutsi un hutu ciltīm. Var pamanīt cēloņsakarības: atklāsmes radušas brīžos, kad tuvojās kāda katastrofa. Diemžēl ar lūgšanu vien nepietiek, lai novērstu politiķu lēmumus. Politika un ideoloģija nav tas pats kas gavēnis un askēze.
Vai tad dedzīga lūgšana nevar mainīt notikumu gaitu?
Dievam nekas nav neiespējams, kas nenozīmē, ka kaut kas notiek pateicoties mūsu lūgšanai. Tas nozīmē, ka Dievs šo lūgšanu bija paredzējis. Runa nav par to, lai mainītu Dieva plānu. Runa ir par Dieva spēju paredzēt daudzu personu lūgšanu un gandarīšanu noteiktā nodomā.
Vai pastāv atšķirība starp vēstījumiem, ko saņēma mistiķi, un atklāsmēm, kas kļuva par vēstījumu pasaulei?
Šī ir ļoti smalka lieta. Šaubos, vai te ir iespējams viennozīmīgs dalījums. Kā jau minēju, atklāsmes ir dāvana, Dieva žēlastība. Tiem, kuri tās saņem, jāpaliek pazemībā, ar nolaistu galvu. Tāpat savā dzīvē viņiem jāievēro ieteikumi, kas saņemti atklāsmē. Privātās atklāsmes ar vizionāru starpniecību adresētas visai Dieva Tautai, bet mistiskās – konkrētām personām.
Rodas jautājums, kas ir mistiķis? Vai bērns, kurš nepārzina alfabētu un ticības patiesības? Vai reliģiski vienaldzīgs cilvēks vai ateists? Diez vai. Tomēr bija gadījumi, kad atklāsmes saņēma gan neizglītoti bērni, gan dziļi ticīgi cilvēki, gan reliģiski vienaldzīgi pieaugušie, gan ateisti. Ir gadījies, ka ateisti kļuva par svētajiem, bet ticīgos žēlastība nesasniedza.
Savukārt mistiķis dziļāk iesaistās savas ticības izdzīvošanā. Tas, ko viņš piedzīvo mistiskā atklāsmē, vairāk skar viņa iekšējo pasauli un personību. Šīs vēstījums ir adresēts viņam pašam. Privātās atklāsmēs vizionāri saņem ieteikumu: ejiet un stāstiet, uzstājiet, lūdziet. Savukārt mistiskā līmenī darbojas cits uztveres veids, kas pat pārsniedz psiholoģijas robežas.
Vai drīkst ticēt atklāsmēm, ko Baznīca nav nedz atzinusi par patiesām, nedz noraidījusi kā nepatiesas, piemēram, svētīgās Katrīnas Emerihas vīzijām?
Aizlieguma nav. Viss atkarīgs no tā, kādi ir vēstījumu augļi cilvēka vai grupas dzīvē. Ja atklāsme kalpo labākai Jēzus pazīšanai, atsakoties no grēka, dzīves uzlabošanai, tai var ticēt. Tomēr ja kāds privātās atklāsmes dēļ noraida dekalogu, ignorē Jēzus vārdus vai neievēro Evaņģēliju, notiek kaut kas slikts. Tātad, jāskatās uz ticības akta augļiem.
Privātās atklāsmes var būt līdzeklis, bet ne mērķis. Tās kļūst par īstu līdzekli tad, ja realizējas nevis privātā veidā, bet Baznīcā un kopā ar Baznīcu. Vislabāk to raksturo bībeliskais Gamaliēla teiktais: „Lieciet šos cilvēkus mierā un atlaidiet viņus. Ja šis ir cilvēku nodoms un darbs, tad tas iznīks; bet, ja tas ir no Dieva, tad jūs tos nevarēsiet iznīcināt; pielūkojiet, ka jūs vēl neuzskata par Dieva pretiniekiem!” (Ap.darbi 5, 38-39)
Sagatavoja Marks Jermaks
Avots: Nadprzyrodzone wizje w Kościele, opoka.org.pl
Foto: Thomas Berg, flickr.com