Bet tad notiek kāda pārsteidzoša tikšanās – ar Zaheju, galveno „muitnieku” jeb nodokļu ievācēju. Zahejs bija nīsto romiešu bagāts līdzstrādnieks, cilvēks, kurš ekspluatēja pats savu tautu; dēļ savas sliktās reputācijas viņš pat neuzdrīkstējās tuvoties Mācītājam. Tomēr viņa tikšanās ar Jēzu izmainīja visu viņa dzīvi, gluži tāpat kā no dienas dienā šāda tikšanās spēj mainīt arī mūsu dzīves. Tomēr Zahejam nācās saskarties ar neskaitāmiem šķēršļiem, lai tiktos ar Jēzu. Savās pārdomās aplūkosim trīs no tiem.
Pirmais šķērslis ir viņa mazais augums. Zahejs nevarēja redzēt Mācītāju, jo bija sīka auguma. Pat mūsdienās pastāv risks, ka mēs nevaram tuvoties Jēzum, jo nejūtamies gana vareni, jo nejūtamies pietiekoši cienījami. Tas ir liels kārdinājums; tas ir saistīts ne tikai ar pašapziņu, bet arī pašu ticību. Jo ticība mums atklāj, ka mēs esam „Dieva bērni” (1.Jņ 3,1). Mēs esam radīti pēc Dieva attēla; Jēzus pats ir pieņēmis mūsu cilvēcisko dabu, un Viņa sirds nekad nebūs nošķirta no mums; Svētais Gars vēlas mūsos iemājot. Mēs esam aicināti uz mūžīgo svētlaimi kopā ar Dievu!
Tas ir mūsu patiesais „augums”, mūsu garīgā identitāte: mēs esam Dieva mīļotie bērni, vienmēr. Tieši tādēļ nespēja sevi pieņemt, vadīt drūmu dzīvi, būt negāciju pārņemtiem nozīmē neatzīt mūsu patieso dziļāko identitāti. Tas nozīmē aizgriezties un aiziet, kad Dievs gribētu mūs uzlūkot, censties sabojāt Viņa sapni par sevi. Dievs mūs mīl tieši tādus, kādi mēs esam; un nekāds grēks, vaina vai kļūdas neliks Viņam pārdomāt. Jēzum mēs rūpam – kā to tik skaidri parāda Evaņģēlijs – neviens nav nevērtīgs vai tālu no Viņa domām. Neviens nav nenozīmīgs! Viņš visus mūs mīl ar īpašu mīlestību; Viņam mēs visi esam svarīgi: tu esi Viņam svarīgs! Dievam esi svarīgs tu pats, nevis tas, kas tev pieder. Viņa acīs nav nekādas nozīmes tavam apģērbam vai telefonam, kas tev pieder. Viņam pilnīgi nerūp, vai tu esi stilīgs, vai nē; Viņam svarīgs esi tikai tu pats! Viņa acīs tu esi brīnišķīgs un nenovērtējams!
Reizēm dzīvē mēs mēdzam sev uzstādīt labāk zemākus mērķus, nevis augstākus. Tajos brīžos ir labi apzināties, ka Dievs vienmēr paliek uzticīgs, pat nepiekāpīgs savā mīlestībā uz mums. Fakts ir tāds, ka Viņš mūs mīl pat vairāk nekā mēs paši sevi. Viņš mums tic pat vairāk nekā mēs paši sev. Viņš vienmēr mūs „uzmundrina”; Viņš ir mūsu vislielākais fans. Viņš vienmēr mūs gaida – ar pacietību un cerību, - pat tajos brīžos, kad mēs noslēdzamies sevī un šaustām sevi par mūsu rūpēm un pagātnes ievainojumiem. Bet šāda sevis šaustīšana ir bezjēdzīga mūsu garīgajai stājai!
Tas ir kā vīruss, kas inficē un nobloķē visu; tas aizver durvis un neļauj mums atkal piecelties un sākt visu no jauna. Savukārt Dievs vienmēr ir „bezcerīgi cerošs”! Viņš tic, ka mēs vienmēr spēsim piecelties, un Viņam ir sāpīgi mūs redzēt īgnus un drūmus, jo mēs vienmēr esam Viņa mīļotie dēli un meitas. Uzmodināsim šo cerību līdz ar katras uzaustošās dienas stariem arī sevī. Būtu labi, ja mēs katru rītu lūgtos: „Kungs, es pateicos Tev par Tavu mīlestību; palīdzi arī man mīlēt savu dzīvi!” Nevis manu trūkumu dēļ, kurus nepieciešams labot, bet gan pašas dzīves dēļ, kas ir tik brīnišķīga dāvana, jo tas ir mums dāvātais laiks, kurā mīlēt un tikt mīlētiem.
Zahejs saskarās arī ar otru šķērsli, vēlēdamies satikt Jēzu: paralizējošo kauna sajūtu. Mēs varam iztēloties, kas norisinājās viņa sirdī pirms viņš uzrāpās šajā vīģes kokā. Tā, šķiet, varēja būt pamatīga iekšējā cīņa – no vienas puses, veselīga ziņkārība un vēlme iepazīt Jēzu, bet no otras puses – risks izskatīties smieklīgi. Zahejs bija publiska persona, cilvēks ar ietekmi. Viņš apzinājās, ka mēģinot uzkāpt šajā kokā, viņš varētu kļūt par publisku izsmiekla objektu. Tomēr viņš pārvarēja savas kauna jūtas, jo vēlme redzēt Jēzu bija spēcīgāka. Jūs zināt, kas notiek, ja kāds ir tik atraktīvs, ka mēs viņu iemīlam: mēs sākam darīt lietas, ko nekad nebūtu domājuši, ka jebkad darīsim. Kaut kas līdzīgs norisinājās arī Zaheja sirdī, kad viņš atklāja, ka Jēzus ir tik svarīgs, ka Viņa dēļ viņš varētu izdarīt jebko, jo vienīgi Jēzus varēja viņu izraut no šī grēka un neapmierinātības dūksnāja. Paralizējošais kauns neguva virsroku. Evaņģēlijs mums vēsta, ka Zahejs „paskrēja uz priekšu”, „uzkāpa vīģes kokā”, bet tad, kad Jēzus viņu uzrunāja, viņš „steigšus nokāpa no koka” (sal. Lk 19, 4.6). Viņš riskēja, viņš „visu savu dzīvi lika uz spēles”. Tāds ir arī mūsu prieka noslēpums: neapslāpēt veselīgu ziņkāri, bet riskēt, jo dzīve nav domāta, lai mitinātos mīkstās pēļos. Kad runa iet par Jēzu, mēs nevaram sēdēt ar klēpī saliktām rokām; Viņš piedāvā mums dzīvību – tādēļ mēs nevaram Viņam atbildēt vienkārši domājot par to, vai atbildot ar kādām „nonievelētām” frāzēm!
Mani dārgie, jaunie draugi, nekaunaties visu uzticēt Kungam grēksūdzes laikā, īpaši savas vājības, savas iekšējās cīņas un savus grēkus. Viņš jūs pārsteigs ar Savu piedošanas spēku un mieru. Nebaidaties no visas savas sirds pateikt Viņam „jā”, drosmīgi atbildēt Viņam un sekot Viņam! Neļaujiet, ka jūsu dvēseli pārņemtu remdenība, bet gan tiecaties pēc skaistās mīlestības mērķa, kas reizē prasa arī upurēšanos. Pasakiet stingru „nē” panākumu narkotiku reibumam par katru cenu un rūpēm vienīgi par jūsu pašu labklājību un komfortu.
Pirmie divi šķēršļi bija viņa mazais augums un paralizējošā kauna sajūta, tomēr Zahejam nācās saskarties arī ar trešo šķērsli. Tas vairs nebija iekšējs šķērslis, bet gan tāds, kas viņu ietvēra no visām pusēm. Tas bija kurnēšanas pārņemtais pūlis viņam visapkārt, kas vispirms nelaida viņu pie Jēzus, bet vēlāk kritizēja viņu: Kā gan Jēzus varēja iegriezties viņa mājās, grēcinieka namā! Cik gan patiesi grūti ir uzņemt Jēzu, cik gan grūti ir pieņemt „Dievu, kas ir bagāts žēlastībā” (Ef 2,4)! Cilvēki centīsies jūs apturēt, iegalvot, ka Dievs ir tālu no jums, ka Viņš ir stingrs un nejūtīgs, labs pret taisnīgajiem un nežēlīgs pret ļaunajiem. Bet tā vietā mūsu Debesu Tēvs „liek savai saulei uzlēkt pār labajiem un ļaunajiem” (Mt 5,45). Viņš vēlas no mums patiesu drosmi: drosmi būt stiprākiem par katru ļaunumu, lai mīlētu ikvienu cilvēku, pat mūsu ienaidniekus. Cilvēki varbūt jūs izsmies, jo jūs ticat žēlsirdības maigajam un paļāvīgajam spēkam. Bet nebaidieties! Padomājiet par motto, kas ir izvēlēts šīm Jauniešu dienām: „Svētīgi ir žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti” (Mt 5,7). Cilvēki nosodoši lūkosies uz jums kā sapņotājiem, jo jūs ticat jaunai cilvēcei, jo jūs vēršaties pret naidu, kas valda tautu starpā; jo jūs liedzaties uzlūkot robežas kā barjeras un spējat lolot savas tradīcijas, nekļūstot savtīgi un šaursirdīgi. Nezaudējiet drosmi: ar smaidu un atvērtām rokām jūs pasludināt cerību, un jūs esat kā svētība visai mūsu cilvēces ģimenei, kuru jūs tik skaisti šeit pārstāvat!
Tajā dienā pūlis tiesāja Zaheju; viņi lūkojās tam pāri, aplūkoja viņu no visām pusēm. Bet Jēzus rīkojās citādi: Viņš paskatījās augšup (Lk 19,5). Jēzus raugās pāri cilvēka vainām un redz personu. Viņu nevar apturēt kādreiz izdarītais ļaunums, bet Viņš redz to labo, ko varētu nest nākotne. Viņa skatiens paliek nemainīgs, pat tad, ja tas nesastop acis, kas lūkotos Viņā; tas meklē vienotības un komūnijas ceļu. Viņa skatiens nekad nekavējas pie šķietamības, bet gan uzlūko cilvēka sirdi. Ar šo Jēzus skatienu jūs varat radīt jaunu cilvēci, nevis meklējot atzinību, bet gan lai meklētu labumu pašai cilvēcei, - veidu, lai saglabātu šķīstu sirdi un miermīlīgā veidā cīnītos par godīgumu un taisnīgumu. Neapstājieties pie lietu ārējām izpausmēm; neuzticieties pasaulīgajam ārišķības kultam, kosmētiskiem mēģinājumiem uzlabot mūsu ārējo izskatu. Tā vietā „lejuplādējiet” vislabāko „saiti” – sirdi, kas nepagurstot saredz un nodod tālāk labestību. Prieku, ko jūs bez maksas saņemat no Dieva, bez maksas arī nododiet tālāk citiem (sal. Mt 10,8): to gaida tik daudz cilvēku!
Visbeidzot ieklausīsimies Jēzus vārdos, ko Viņš sacīja Zahejam, kas, šķiet, šodien ir domāti tieši mums: „Kāp steigšus zemē, jo šodien man jāpaliek tavā namā” (Lk 19,5). Jēzus šo pašu aicinājumu izsaka arī tev: „Man šodien jāpaliek tavā namā”. Mēs varētu teikt, ka Pasaules Jauniešu dienas sākas tieši šodien un turpināsies rīt, jūsu mājās, jo tieši tā ir vieta, kur Jēzus turpmāk vēlas jūs satikt. Kungs nevēlas palikt šajā skaistajā pilsētā vai arī tikai jūsu brīnišķīgajās atmiņās. Viņš vēlas ienākt jūsu mājās, iemājot jūsu ikdienas dzīvēs: jūsu mācībās, jūsu pirmajos darba gados, jūsu draudzībās un aizrautībā, jūsu cerībās un sapņos. Cik gan ļoti Viņš vēlas, lai tu visu to dāvā Viņam lūgšanā! Cik gan ļoti Viņš cer, ka visu ikdienas „kontaktu” un „tērzēšanas
vidū, galvenā vieta tiks ierādīta lūgšanas zelta dzīslai! Cik gan ļoti Viņš vēlas, lai Viņa Vārds tevi uzrunātu no dienas dienā, lai Viņa Evaņģēlijs varētu kļūt par tavu Evaņģēliju, lai tas varētu kalpot kā kompass tev dzīves lielceļos!
Vēloties iegriezties tavās mājās, Jēzus – tāpat kā Zaheju – tevi sauc tavā vārdā. Viņam tavs vārds ir dārgs. Vārds „Zahejs” toreiz lika cilvēkiem atcerēties Dievu. Uzticies Dieva atmiņai: Viņa atmiņa nav kā „cietais disks”, kas „saglabā” un „noglabā arhīvā” visu mūsu informāciju, bet gan Sirds, kas ir maigas līdzjūtības piepildīta; tā priecājas mūsos „izdzēst” ikvienas ļaunuma pēdas. Arī mēs tagad centīsimies uzticīgi atminēties Dievu un šo bagātību – visas labās lietas, ko šajās dienās esam saņēmuši. Klusumā tagad atcerēsimies šo tikšanos, saglabāsim atmiņas par Dieva klātbūtni un Viņa Vārdu, un vēlreiz ieklausīsimies Jēzus balsī, kurš ikvienu no mums sauc vārdā. Tagad lūgsimies klusumā; atcerēsimies un pateiksimies Kungam, kurš vēlējās, lai mēs šeit būtu, un ir ieradies, lai mūs šeit satiktu.
Tulkoja Agnese Strazdiņa