Drīz Polijā atbrauks pāvests, par kuru reizēm saka, ka viņš sajucis prāta, nav nopietns, dara muļķības un ved Baznīcu pie sabrukuma. Neprātis. Bet varbūt Dieva neprātis, pravietis un dzīvas ticības cilvēks? Viņš noteikti nav pirmais, kurš izraisījis „dievbijīgo” nemieru.
Pravietis komunicē ar Dievu tuvāk nekā citi, pasludinot Viņa vārdu. Viņš aicina uz atgriešanos, reizēm pat ļoti netradicionālā veidā. Pravietis iznīcina nedzīvu, mākslīgu ticību, atkailinot melus. Līdz ar to viņam nepieciešami vārdi un žesti, kas aizskar prātu un sirdi, un ko nevar aizmirst. Pravieši nekad nav bijuši mīļi un ērti. Tomēr viņi noteikti bijuši brīvi, t.sk. no bažām par apkārtējo vērtējumiem. Šī brīvība rodas no satikšanās ar Dievu, Kurš atbrīvo mūs brīvībai.
Noass, visu apsmiets, uzbūvēja šķirstu, kas ļāva izglābt pasauli no bojāejas. Ābrahāms lika savai ģimenei un kalpiem doties tālā ceļā, sadzirdot kādu balsi, kas sacīja, ka kaut kur ir vieta, kur viņiem būs labāk. Ābrahāms nezināja, kurš viņš dodas, cik ilgi tas turpināsies, vai izdosies pasargāt viņa tuviniekus un īpašumus.
Mozus, cilvēks, kurš raustīja valodu, izveda savu tautu cauri jūrai (pašlaik nav būtiski, vai tā bija niedru jūra vai Sarkanā jūra), bet vēlāk pasludināja, ka Dievs viņam ir atklājis pilnīgi jaunu Likumu. Ja kāds mūsdienās nokāptu no kalna un, valodu raustot, pateiktu, ka viņu no degoša krūma uzrunājis Dievs, vai viņš tiktu atzīts par normālu? Ābrahāms, Noass, Mozus vai Dāvids, kurš Kunga klātbūtnē mēdza ieiet dejas transā... Salīdzinot ar dažiem praviešiem šie vēl ir pietiekoši „normāli”.
Jeremijs staigājis ar koka jūgu ap kaklu un nemitīgi izjaucis Jeruzalemes iedzīvotāju labsajūtu ar nākotnes katastrofu vīzijām. Viņš bija tik neērts, ka viņu neielaida svētnīcā. Osejs apprecēja netikli, kura turpināja viņu krāpt, tomēr viņš katru reizi viņai piedeva un pieņēma atpakaļ. Isajs trīs gadus staigājis kails un ar basām kājām. Viņš pārmeta tiem, kuri salika Dievam upurus un ievēroja sabatu. Ezehiels 40 dienas nogulēja uz labā sāna un tad vēl 390 dienas uz kreisā, ēdot barību, kas bija sacepta uz sažuvušiem un saslaucītiem cilvēku mēsliem. Tie ir tikai daži piemēri.
Kristietības pirmsākumos Jānis Kristītājs uzturējās tuksnesī, valkāja kamieļu spalvas drēbes un ādas jostu, bet viņa barība bija siseņi un kameņu medus. Viņš uzvedās tik dīvaini, ka daži viņu uzskatīja par apsēsto.
Bet kā ir ar Jēzu? Viņš sāka ar to, ka aizgāja uz tuksnesi, kur 40 dienas neko neēda. Jēzum uzsākot savu misiju, viņa ģimene uzskatīja, ka Viņš „ir bez prāta”. Savukārt dievbijīgie jūdi viņu uztvēra kā zaimotāju un vājprātīgo. Jēzus sarunājies ar nonievātiem samāriešiem, kuriem neviens dievbijīgais jūds pat netuvotos klāt. Jēzus saticies ar muitniekiem, kurus uzskatīja par nodevējiem un meliem. Par Viņu tika teikts: „Negausis un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs.” Jēzus pārkāpa bausli par sabatu un apgāza Svētnīcas galdus, pie kuriem dievbijīgie jūdi mainīja naudu, lai varētu salikt Likuma paredzētos upurus. Jēzus sludinājis mīlestību pret ienaidniekiem, vienlaicīgi pārmetot liekulību „reliģijas tīrības” aizstāvjiem. Dažreiz ar savu uzvedību Viņš radīja problēmas pat saviem mācekļiem.
Neprātīgā Jēzus un Viņa sekotāja tēls pārsvarā nostiprinājies Austrumu kristietības garīgumā, tādus Jēzus sekotājus sauca par neprātīgiem Kristus dēļ (tuksneša tēvi, „jurodivije Christa radi”, un tml). Tomēr arī Rietumos netrūka svēto, kuri daudzus šokēja ar savu rīcību: sv.Francisks, kurš lupatās staigādams sprediķoja putniem, sv.Katrīna no Sjenas, kura piedzīvoja ekstāzes un lamāja pāvestus, sv.Filips Neri, brālis Alberts, Māte Terēze... Vai arī pr.Jānis Zeja vai Ježijs Popeluško, kuri apkaunoja pasauli ar savu pazemību un līdzcietību, tās acīs nav bijuši vājprātīgi? Cik „normāla” ir mūsu laikabiedre māsa Malgožata Hmelevska, kurai apkārt ir nabagu, dzērāju un citu neveiksminieku pūlis? Vai pie „Dieva neprāšiem” nepieder arī Anna Paruha, sieviete, kura viena pati adoptējusi divus puišus, kuri cieš no epilepsijas, smadzeņu kaites un autisma?
Vai dziļu ticību var savienot ar „normalitāti”? Kādreiz profesors Andžejs Kločovskis pieminēja Serena Kjerkegora piemēru. Viņš bija dāņu filozofs, teologs un dzejnieks. Kjerkegors pazīstams kā dziļi ticīgs kristietis, kurš tomēr atradās lielā konfliktā ar savu dzimto luterisko Baznīcu. Kjerkegors brīnījās un atklāti pārmeta mācītājiem, kuri pēc dievkalpojuma un sprediķa par Ābrahāmu un Īsāku „atgriežas savās mājās, lai kopā ar ģimeni mierīgi apēstu pusdienas, it kā nekas nebūtu noticis”. It kā tā būtu tikai tāda pasaciņa, nevis dzīvais Dieva Vārds. Uztverot Evaņģēliju un attiecības ar Dievu nopietni, iestājas brīdis, kad mūsu ticībā jārodas kaut kam neprātīgam.
Pie mums brauc pravietis. Viņš ir drusku sajucis, to nevar noslēpt. Interesanti, vai pēc tikšanas ar viņu mēs „atgriezīsimies savās mājās, lai kopā ar ģimeni mierīgi apēstu pusdienas, it kā nekas nebūtu noticis”?
Raksta autors: Slavomirs Rusins, vēsturnieks, katoļu publicists
Tulkoja Marks Jermaks
Avots: Szalony prorok, deon.pl
Foto: gfx.radiozet.pl