„Sv.Pija X Priesteru Brālība” (Fraternitas Sacerdotalis Sancti Pii X, FSSPX) kā konsekrēto personu apvienība tika nodibināta 1970. gadā. Tās veidotājs sākotnēji bijis viens no Šveices bīskapiem François Charrière (1893-1976). Tomēr kā galvenais organizācijas iedvesmotājs darbojies Francijas arhibīskaps Marsels Lefebrs (Marcel-François Lefebvre, 1905-1991), savā ziņā viena no redzamākajām Otrā Vatikāna koncila figūrām. 

Piederot pie „koncila tēviem”, Lefebrs jau sākotnēji aktīvi pretojies pārmaiņām Baznīcā, it īpaši attiecībā uz ekumenismu un starpreliģiju dialogu, kā arī jaunu reliģiskās brīvības izpratni. Šo iebildumu dēļ Lefebrs atteicās parakstīt pastorālo konstitūciju "Gaudium et spes" un reliģiskas brīvības deklarāciju "Dignitatis humanae".

Nesagaidot koncila noslēgumu, Lefebrs aizbrauca no Vatikāna, pārmetot pāvestam un citiem koncila tēviem pakļaušanos liberāļu un modernisma piekritēju ietekmei. Lefebrs un viņa domubiedri kļuva plaši pazīstami kā katoļu tradicionālisma aizstāvji. Savukārt 1971.gadā Lefebrs Šveicē nodibināja garīgo semināru, kur topošo priesteru formācija norisinās saskaņā ar tradīciju, ko koncils, pēc lefebristu uzskatiem, bija „nodevis”. 

Tradicionālistu seminārs

1974. gadā Vatikāns aicināja Šveices bīskapu Pierre Mamie (1920-2008) izpētīt lefebristu semināra darbību Ecône. Attiecīgā komisija konstatēja, ka priesteru formācija šajā mācību iestādē neatbilst Otrā Vatikāna koncila garam. Lefebristu seminārā koncils tika uztverts kā liela nelaime un galvenais problēmu avots Baznīcā.
Vienlaikus eksperti augstu novērtēja semināra audzēkņu ticību un disciplīnu.

Apmācot savus priesterus, lefebristi iebilda pret ekumenismu un dialogu ar nekristīgajām reliģijām, kā arī apšaubīja bīskapu darbības koleģiālo raksturu. Protams, „Sv.Pija X Priesteru Brālības” garīdznieki pieturas arī pie pirmskoncila liturģijas rita. 

Attiecības ar Pāvilu VI

1975. gadā Lefebrs bez vietējā bīskapa atļaujas un ignorējot pāvesta Pāvila VI brīdinājumus iesvētīja pirmos priesterus. Pāvests pēc savas iniciatīvas uzrakstīja arhibīskapam vēstuli, lūdzot viņu ievērot paklausību Baznīcas autoritātēm. Lefebrs atbildi sniedza tikai uz atkārtotu pāvesta vēstuli. Sarunas ar Lefebru un viņa biedriem turpinājās līdz 1976. gadam, kad arhibīskaps atkal iesvētīja priesteru un diakonu grupu bez saskaņošanas ar Baznīcu. Sakarā ar šo lēmumu Vatikāna pārstāvis pr.Romeo Panciroli paziņoja, ka Lefebrs un citi biedrības garīdznieki uz vienu gadu tiek apturēti garīgā kalpošanā. Šis aizliegums netika ievērots, tomēr pāvests vēl vairākkārt tikās ar Lefebru mēģinot apturēt konfliktu. 

Jāņa Pāvila II pontifikāts

Līdz ar poļu kardināla Karola Voitilas ievēlēšanu par pāvestu, tika paustas jaunas cerības uz domstarpību atrisināšanu ar FSSPX. Par Jāņa Pāvila II priekšrocību tika uzskatīta arī viņa etniskā izcelsme, jo Polijā atšķirībā no Rietumeiropas netika novērota garīgo aicinājumu krīze. Tieši priesteru trūkums Rietumos Lefebram bija viens no argumentiem par koncila „kaitīgumu”. Turklāt Jānis Pāvils II tika uztverts kā „konservators” un tradīciju piekritējs. Tomēr tikšanās ar jauno pāvestu neko nemainīja. Turklāt arhibīskaps Lefebrs pastiprināja savas aktivitātes, apmeklējot daudzas valstis un propagandējot strīdīgus uzskatus par "patieso katoļticību". 

1988.gada shizma

1987. gadā Lefebrs vienā no intervijām atzina Jāni Pāvilu II par likumīgo pāvestu un apliecināja, ka vēlas izvairīties no šķelšanas. Tomēr vēlāk viņš apliecināja gatavību bez Vatikāna atļaujas iesvētīt vairākus jaunus bīskapus, kuri varētu turpināt viņa iesākto darbību. 14.jūlijā Lefebrs tikās ar Ticības mācības kongregācijas prefektu, kardinālu Jozefu Ratcingeru. Pēc sarunas franču garīdznieks paziņoja, ka esot saņēmis „augstsirdīgus priekšlikumus”. Pēc tam lielā slepenībā tika uzsākta brālības izpētes misija, kuras laikā pāvesta pārstāvis pat nav ticies ar vietējiem bīskapiem. 

Par spīti šiem žestiem Lefebrs, nesagaidot pāvesta vērtējumu, paziņoja, ka 1988. gada 30.jūnijā iesvētīs četrus bīskapus, kas formāli nozīmēja shizmu, jeb vienotības pārtraukšanu ar Katoļu Baznīcu. No Vatikāna puses tika darīts viss, lai novērstu šo situāciju. Piemēram, kardināls Racingers apliecināja, ka pāvests pats būtu gatavs iesvētīt vienu no bīskapu kandidātiem. Par spīti šim piedāvājumam Lefebrs kopā ar Brazīlijas bīskapu Antônio de Castro Mayera (1904-1991) tomēr iesvētīja par bīskapiem četras personas (Bernard Fellay, Bernard Tissier de Mallerais, Richard Williamson un Alfonso de Galarreta). 

Baznīcas reakcija

Uz to Vatikāns paziņoja, ka Lefebrs faktiski veic šķeltniecisku darbību un līdz ar to tiek pakļauts sankcijām, kas paredzētas Kanonisko tiesību kodeksā. Ticīgie tika brīdināti no kontaktiem ar lefebristiem, lai izvairītos no kanoniskām sekām. Pāvests pauda nožēlu par Lefebra rīcību un nodibināja komisiju, kas varētu pētīt priesteru-lefebristu lietas, kuri vēlētos atgriezties vienotībā ar Baznīcu. Tas attiecās arī uz citiem garīdzniekiem, kuri vēlējās palikt uzticīgi vecajam liturģijas ritam („Tridentes Mise”). Komisija ar nosaukumu Ecclesia Dei darbojas līdz pat šai dienai. 

Sakarā ar 1988.gada shizmu daļa priesteru izstājās no Lefebra organizācijas, izveidojot „Sv.Pētera Priesterisko Brālību” (Fraternitas Sancti Petri, FSSP), kas pēc trim mēnešiem tika oficiāli atzīta no pāvesta puses. Uz doto brīdi pie FSSP pieder ap 320 priesteru, bet pie „Sv.Pija X Priesteru Brālības” – ap 500 priesteru. 

2003. gadā komisija apstiprināja, ka brālības priesteri ir apturēti kalpošanā, tomēr sakarā ar to, ka viņi tomēr tikuši iesvētīti (kaut arī bez vietējā bīskapa atļaujas), viņu konsekrētas Mises ir derīgas. Tas nozīmē, ka ticīgie vajadzības gadījumā var piedalīties lefebristu svinētās Misēs, ja to nosaka simpātijas pret veco liturģiju, nevis vēlme atšķelties no Romas. 

Benedikta XVI piedāvājumi

Pāvests Benedikts XVI vairākkārt lika saprast, ka vēlas atrisināt konfliktu ar Lefebra sekotājiem. 2007.gadā tika izdota apustuliskā vēstule Summorum Pontificum, ar ko pāvests atļāva priesteriem celebrēt Tridentes Misi pat bez vieteja bīskapa atļaujas. 2008.gadā komisija Ecclesia Dei uzstājās ar kārtējo piedāvājumu, izvirzot brālībai piecas prasības, t.sk. izvairīties no publiskās darbības, kas kaitē pāvesta reputācijai, un atteikties no savas mācības pārākuma sludināšanas. Brālības vadītājs bīskaps Fellay šo piedāvāju noraidīja. 

Tomēr 2009. gadā Benedikts XVI atcēla ekskomuniku (izslēgšanu no Baznīcas) attiecībā uz Lefebra iesvētītajiem bīskapiem. Vienlaikus pati brālība joprojām paliek ārpus Baznīcas un nav oficiāli atzīta. Pāvesta labās gribas žests izraisīja pretrunīgas reakcijas. Daži liberāļi pat mēģināja viņam pārmest atkāpšanos no koncila lēmumiem. Diemžēl drīz notika kārtējais skandāls: izrādījās, ka vēl pirms pāvesta lēmuma viens no četriem bīskapiem-lefebristiem Richard Williamson ir publiski apšaubījis holokausta notikumus. No viņa paziņojumiem distancējās gan Katoļu Baznica, gan FSSPX.

2009.-2011. gadā norisinājās oficiālas Ecclesia Dei un Pija X brālības sarunas, kuru laikā īpaša uzmanība tika pievērsta strīdīgiem jautājumiem, pie kuriem pieder izpratne par tradīciju, Pāvila VI misāles lietošana, koncila interpretācija, Baznīcas vienotība, ekumenisms (dialogs ar citiem kristietības virzieniem), dialogs ar nekristīgam reliģijām, kā arī ticības brīvība. Par spīti ekskomunikas atcelšanai, lefebristi turpina iesvētīt jaunus priesterus bez Baznīcas atļaujas.  

Baznīcas centieni atjaunoti vienotību ar tradicionālistiem turpinās arī pāvesta Franciska laikā. Piemēram, šī gada 4.aprīlī pāvests pie sevis uzņēma brālības līderi. Tāpat uzsākot Žēlsirdības gadu Baznīcā, Francisks par spīti iepriekš noteiktajiem ierobežojumiem, piešķīra lefebristu priesteriem „grēksūdzes jurisdikciju”. Tas nozīmē, ka grēksūdze pie šiem priesteriem tiek atzīta par cienīgu un derīgu. Lefebristi šo lēmumu novērtējuši kā „tēvišķu žestu”. 

„Pāvests vēlas, lai mēs dzīvotu un eksistētu. Viņš teica pat to, ka nekad neatļautu nodarīt brālībai pāri,” paziņoja organizācijas galva bīskaps Fellay. Tiesa, Fellay neuzskata, ka viņa izslēgšana no Baznīcas būtu spēkā. Atzīstot, ka priesteru un bīskapu iesvētīšana notikusi neatbilstošā veidā, Fellay uzsver, ka tas tomēr bija nepieciešams sakarā ar krīzi Baznīcā. Līdz ar to brālības garīdznieki ir atbrīvoti no ekskomunikas arī tad, ja viņu iesvētīšana notika nekorektā veidā, pauž Fellay. 

Sagatavoja Marks Jermaks

Avots: Lefebryści - trudny dialog, deon.pl

Foto: sanpiox.it