Pūlis turpina spiesties, piekļūt Kristum ir ļoti grūti. Taču šī cilvēka draugi un viņš pats cer uz To Kungu un Viņa palīdzību. Viņa draugi nav to atstājuši guļam grāvī, viņš pats savā agonijā sirdī vēršas uz Kungu, kaut arī to neredz, nedzird, nejūt... Kristus uzlūko nelaimīgo... Viņa ziņā ir spļaut slimā rētās, taisīt svaidāmo no dubļiem, sūtīt to mazgāt Siloas dīķi vai uzreiz teikt cilvēkam: ‘Celies un staigā!’ Viņa ziņā ir arī atstāt dzeloni slimā miesā. Kristum ir vara teikt: ‘Tev tavi grēki piedoti’ vai ‘Ne tu, ne tavs nams ir grēkojuši, bet Kungam jātop pagodinātam caur Tavu dziedināšanu’...

Kas šo nelaimīgo noveda tādā stāvoklī? Viņa uzticēšanās nepareizajiem cilvēkiem? Viņa paša muļķība, nezināšana, pieredzes trūkums? Ļaundaru uzbrukums? Viņa paša nolaidība vai iedzimta slimība? Mēs to nezinām. Zinām tikai to, ka viņš tiek nests pie Kristus, ka šis cilvēks ilgojas Kunga dziedinošā mīlestības pieskāriena.

Es esmu bijusi uz šīm nestuvēm. Es joprojām tieku nesta. Iznīcības dvaša ir skārusi manu miesu, dvēseli un garu. Tas ir brīdis, kad tuksnesī dzīvība cīnās ar nāvi; brīdis, kad kaut ko teikt vairs nav spēka; ir tikai bezvārdu nopūtas, kas raidītas pie Kunga. Apkārt ir draugi un ģimene, bet pienāk brīdis, kad bezmiega naktī nostājos aci pret aci ar savām dziļākajām bailēm un skumjām. Vienatnē. Tā ir vieta, kur atrodos tikai es un Dievs. Vieta, uz kuru tēmē sātans. Vieta, kur jānostājas uz savām kājām, par spīti tam, ka tās slābas un nespēcīgas. Brīdis, kad visi saka – tu nedrīksti palikt viens, un tomēr jūties vientuļāks, kā jebkad.

Es zinu, ka Dievs nekad neatstāj. Es nezinu, kāpēc Viņš reizēm ar mums nerunā vai neatbild, bet es ticu, ka kādreiz to sapratīšu. Varbūt mūžībā. Es zinu, ka viss labais, skaistais, gaišais, visas glābšanas domas ir no Viņa. Es zinu, ka Viņš nesoda cilvēkus ar ciešanām. Es zinu arī to, ka dziļas ciešanas piedzīvojuša cilvēka acu skatienam uzticos pat tad, kad šo personu nepazīstu.

Kristus ir piedzīvojis visu to, kam esmu gājusi cauri. Viņš mani saprot. Viņš ir izcietis smagāko vientulību. Viņš lūkojas uz mani, un šis skatiens mani mierina. Esmu ceļā uz Viņa mīlestību. Tā mani jau gaida. Ir vienmēr gaidījusi. Esmu Viņa mīlestības dziesma, kuru Viņš vēlas izdziedāt pasaulei. Vēl nezinu, kāda būs šī melodija. Zinu tikai to, ka Kunga sirdī tā ir skanējusi jau tad, kad vēl nebiju ieņemta.

Foto: Daiga Kaša