Pēdējie Ķelnes fakti norāda uz ārkārtēju situācijas nopietnību. Tie arī norāda uz mūsu nesagatavotību, kas ir saistīta ar antirietumniecisko ideoloģiju, intelektuālo un morālo relatīvismu, kas pārņēmis visu Eiropu un jau gadu desmitiem iespaido valdības un institūcijas, smeļot spēku no akadēmiskām aprindām, kas visu pamato ar zinātniskiem pētījumiem.
Mūsu augstskolās vēl joprojām gadās, ka studentiem tiek skaidrots, ka sieviešu ārējo dzimumorgānu apgraizīšanu, lai cik tā neizskatītos šausmīga mūsu acīs, mums tomēr nav tiesību nosodīt, jo šis ieradums tiek praktizēts jau tūkstošiem gadu kultūrās, kas atšķiras no mūsējās, bet kuras ir tikpat derīgas; un it īpaši infibulācija tiek skaidrota ar saprotamiem motīviem, kā rūpes par meitenēm, lai pasargātu viņas no seksuālās varmācības.
Par islāma sieviešu galvassegām, kas aizsedz seju, tiek stāstīts, ka Muhameds vēlējās nevis apspiest sievietes, bet aizsargāt, lai tās neciestu uzmākšanos uz ielas. Tā paša iemesla dēļ, un nevis ar nolūku ierobežot sieviešu brīvību, viņām tiek ieteikts iziet ārā pēc iespējas mazāk, pretējā gadījumā viņas jāpavada kādam ģimenes vīrietim.
Tiek arī mācīts, ka nevajag pārprast līgavas izpirkšanas maksu, pat ja ārēji tas tā var izskatīties, kad vīrietim, kurš vēlas aprecēt sievieti, ir jāmaksā sievietes ģimenei. Šis paradums, kas ir plaši izplatīts Āfrikā, kā skaidro daudzi profesori, ir cieņas izrādīšana sievietēm, proti, viņu vērtības atzīšana. Savukārt poligāmija rodas no vēlmes garantēt lielākai sieviešu daļai vīra rūpes un sievas goda statusu, pasargājot no nelaimes palikt vecmeitās.
Savukārt par pāragro laulības iemeslu – piemēram, Irānā minimālais laulībā stāšanās vecums sievietēm ir 9 gadi – tiek sauktas rūpes pasargāt meitenes un pusaudzes no kārdinājuma un nevajadzīgas seksuālās uzmanības.
Garš ir to paradumu saraksts, kas radušies ārpus Rietumu sabiedrības, un kas dara pāri cilvēkam gan miesā, gan dvēselē, un kurus par katru cenu mums skaidro terminos, kas pamato labu nodomu: aizsargāt, rūpēties, pasargāt.
Kaitējums, ko izraisa šie paradumi, bieži vien tiek pārmests Rietumiem, kas “piesārņoja” viņu nozīmi, izkropļojot būtību. Piemēram, par līgavu vairs netiek maksāts ar materiālām lietām un lopiem, bet naudā, norādot uz skaidru samaksu, nevis novērtējumu. Vai arī daži uzvedības veidi tiek stādīti priekšā kā novirze, bet jebkurā gadījumā netiek skaidri pateikts, ka tie tika darīti aiz cieņas pret paradumu, paklausot vienai uzvedības normai. Piemēram, tā saucamās “cieņas slepkavības” gadījums, ko daudzas cilšu sabiedrības ne tikai pieļauj, bet nosaka, ka tam tā ir jābūt.
Netiek runāts par to, ka ārpus kristietības radītās Rietumu civilizācijas robežām cilvēki un valstis pa lielākai daļai paliek uzticīgi sabiedrības arhaiskajam modelim, kas ir patriarhāls, gerontokrātisks un autoritārs, kas ignorē tiesības, kas piemīt cilvēka personai un ir neatsavināmas un universālas. Turpretī minētajā sabiedrības modelī tiesības ir atkarīgas no katra sociālā statusa, ko savu kārt nosaka galvenokārt nerakstīti faktori, kā piemēram, dzimums. Sievietes un bērni arhaiskajās sabiedrībās nav subjekti, bet gan labums, resursi, īpašums, ar ko vīriešiem un ģimenes galvām ir tiesības un pienākums izrīkoties.
Cilvēka dzīvei netiek piedēvēta augstāka un absolūta vērtība: vīriešiem ir lielāka vērtība nekā sievietēm, vecākiem lielāka nekā jauniešiem, dzimušiem augstākajās dzimtās vai kastās – lielāka nekā tiem, kas piedzimuši zemākajās; tiem, kas ir ārpus dzimtām un klaniem, ir mazāka vērtība nekā tiem, kas tiem pieder; tie, kas atrodas ārpus savas dzimtas, nenozīmē nenieka un viņiem nav nekādu tiesību. Lai saprastu šādas sabiedriskās sistēmas sekas, ir jāpaskaidro: sievietes izvarošana nav apvainojums viņai, bet gan vīrietim, kuram viņa pieder; sieviete, kas atsedz savu miesu un kas dodas ārpus mājas viena pati un ne saistībā ar darbu vai ģimenes vajadzībām, ir sieviete, kas nevienam nepieder vai arī pieder vājam vīrietim, kam nav nekādas autoritātes, un tādu sievieti var izmantot.
Cilšu sabiedrības uzskatīja šādu modeli par perfektu un nemaināmu, jo tas bija viņu senču dibināts. Islāms šādu modeli būtībā ir pieņēmis un to pastiprinājis, piedēvējot tās principiem un paradumiem dievišķu gribu, klāt pievienojot savu ticīgo pārākumu pār neticīgajiem.
To visu nelabprāt atzīst. Gluži pretēji, gadsimtiem ilgi Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas tautas tiek raksturotas kā cilvēcisko vērtību glabātāju paraugi, ko sen esot pazaudējuši Rietumi. Viņi tiek arī stādīti priekšā kā cilvēka cieņas garanti, kā tādi, kas ir stipri pret kārdinājumu upurēt cilvēkus un dabu peļņas dēļ un tāpēc daudz vairāk spēj dot, būt tolerantiem, uzņemt citus... un tas viss, pateicoties vērtīgam cilšu paradumu mantojumam.
Tieši tādā veidā mēs esam nonākuši nesagatavoti Ķelnes notikumu priekšā, kas, šķiet, bija neparedzēti. Un tomēr tieši Vācijā mēnešiem ilgi nevalstiskās organizācijas ziņoja, ka imigrantu un bēgļu uzņemšanas centros tiek novērota īsta seksuālās uzmākšanās un vardarbības epidēmija, kas nāk pār sievietēm un pusaudzēm no to vīriešu puses, kas ir uzņemti šajos centros.
Avots: Anna Bono, Siamo arrivati impreparati ai fatti di Colonia Storditi dalla nostra mania del multiculturalismo, nuovabq.it
Tulkoja Aleksandrs Stepanovs
Foto: Werner Wittersheim.flickr.com