- „Vai jūs veicat visus priestera darbus?”

- „Jā.”

- „Pat uzklausāt grēksūdzes?”

- „Jā. Regulāri.”

Kāda vecāka sieviete tajā brīdī nopūtās: „Es domāju, ka tas ir visgrūtākais. Tas taču ir tik smagi – nemitīgi dzirdēt par cilvēku grēkiem.”

Es viņiem atbildēju, ka ir tieši pretēji. Šī gandrīz ir vislabākā vieta, jo tieši šeit kāds cilvēks atkal atgriežas pie Dieva.

Es sacīju: „Būtu ļoti nomācoši redzēt, kā cilvēki attālinās no Dieva, bet šeit – es esmu viņiem līdzās, kad tie atgriežas pie Viņa.”

Konfesionāls ir vieta, kur cilvēki ļauj, lai uzvarētu Dieva Mīlestība. Tādēļ arī biktskrēsls ir vispriecīgākā, pazemīgākā un iedvesmojošākā vieta pasaulē.

Ko es redzu grēksūdzes laikā?

Domāju, ka galvenokārt es saskatu trīs lietas.

Pirmkārt, es redzu, kā darbojas Dieva nenovērtējamā žēlastība.

Man regulāri nākas aci pret aci saskarties ar pāriplūstošo Dieva Mīlestību, kas izmaina cilvēku dzīves. Man ir iespēja tik pietuvināti skatīt Dieva Mīlestību, un tas savukārt man atgādina, cik Dievs ir labs.

Ne jau visiem cilvēkiem ir iespēja redzēt, kā Dieva Krusta Upuris pastāvīgi ienāk cilvēku dzīvēs un padara maigas pat visnocietinātākās sirdis.

Jēzus piedod visiem tiem, kas nožēlo savus grēkus... un arī stiprina pagurušos, kuri gribēja attālināties no Dieva vai arī padoties dzīvē.

Būdams priesteris, es to redzu katru dienu.

Es redzu kā veidojas svēts cilvēks.

Otrkārt, es redzu cilvēku, kurš joprojām cenšas laboties; saskatu kā veidojas svētais.

Man vienalga – vai tā jau ir šī cilvēka trešā grēksūdze šajā nedēļā. Ja cilvēks nāk pie Grēksūdzes sakramenta, tas nozīmē, ka viņš vai viņa joprojām mēģina mainīt savu dzīvi.

Un tas ir viss, kas man rūp.

Ir vērts atcerēties: iešana pie grēksūdzes ir zīme tam, ka tu neesi atmetis Jēzu.

Tieši šī iemesla dēļ lepnība ir tik nāvējoša.

Esmu runājis ar cilvēkiem, kuri man ir teikuši, ka nevēlas iet pie grēksūdzes, jo viņiem patiešām patīk šis priesteris un viņš „domā, ka esmu labs cilvēks”.

Vēlos par to teikt divas lietas:

1. Viņš nebūs vīlies! Viss, ko šis priesteris redzēs, būs tas, ka jūs patiešām cenšaties! Atrodiet kaut vienu svēto, kuram nebija vajadzīga Dieva žēlastība! (Pat Marijai bija vajadzīga Dieva žēlastība; viņa to saņēma tik dramatiskā un spēcīgā veidā savas ieņemšanas brīdī!)

2. Un, kas gan par to, ja priesteris arī būtu vīlies? Mēs tik ļoti cenšamies atstāt iespaidu uz citiem! Savukārt grēksūdze tieši ir tā vieta, kur mums nevajag izrādīties. Grēksūdze ir tā vieta, kur mūsu vēlme atstāt iespaidu uz citiem tiek iznīcināta.

Padomājiet par to, ka visi citi grēki mūsos var modināt vēlmi doties pie grēksūdzes, savukārt lepnība tieši pretēji – tā mūsos rada vēlmi slēpties no Dieva, kurš varētu mūs dziedināt.

Vai es atceros tavus grēkus? Nē!

Cilvēki tik bieži man jautā, vai es atceros grēksūdzes laikā uzklausītos grēkus? Būdams priesteris, es ļoti reti – lai neteiktu, ka nekad – atceros kādus grēkus, ko dzirdēju konfesionālā. Tas varētu likties neiespējami, bet patiesība ir tāda, ka grēki nav nemaz tik iespaidīgi. Tie nemaz nelīdzinās neaizmirstamiem saulrietiem, „krītošu zvaigžņu” lietum vai arī kādai īpaši intriģējošai filmai... tie vairāk līdzinās parastiem atkritumiem.

Savukārt, ja grēki ir kā atkritumi, tad priesteris ir atkritumu savācējs Dievam. Ja jūs kādam no atkritumu savācējiem pajautāsiet: vai viņš atceras visdrausmīgāko lietu, ko viņam jebkad ir nācies nogādāt izgāztuvē, tad varbūt viņš varētu to atminēties. Bet fakts ir tāds – ja esi pieradis iznest ārā atkritumu spaini, tas pamazām pārstāj būt kaut kas ievērības cienīgs; tu tam vairs nepievērs vērību.

Atklāti runājot – tajā brīdī, kad tu saproti, ka Gandarīšanas sakramentā visa centrā ne tik daudz ir cilvēka grēks, cik daudz lielākā mērā Kristus nāve un augšāmcelšanās, kas svin uzvaru cilvēka dzīvē, tad grēki zaudē visu savu spožumu; un Jēzus uzvara ieņem centrālo vietu.

Grēksūdzē mēs piedzīvojam nepārvērtējamo Dieva Mīlestību, kas izmaina cilvēka dzīvi... tā mums tiek dāvāta vienmēr, kad vien mēs to lūdzam.

Mēs satiekam Jēzu, kurš mums atgādina: „Par tevi ir vērts nomirt... pat neskatoties uz taviem grēkiem, par tevi ir vērts atdot savu dzīvību.”

Ikreiz, kad kāds nāk pie grēksūdzes, es redzu cilvēku, kuru Dievs ļoti mīl; un arī šis cilvēks savukārt apliecina savu mīlestību Dievam.

Tieši tā tas ir; un tas ir arī viss.

Avots: Fr. Mike Schmitz, Inside the Confessional: What Is It Like for a Priest?, aleteia.org

Tulkoja Agnese Strazdiņa

Foto: Hernan Pinera, flickr.com