Nevar būt “drusku pret abortiem”. Un tam nav sakara ar reliģiju

Trešdiena, 24 Janvāris 2018 09:55

Nevar būt drusku pret verdzību. Tāpat kā nevar būt drusku pret abortiem. Un tas ir nevis radikālisms, bet gan konsekventa domāšana.

Jau kādu laiku dzirdams (diemžēl t.sk. no labējo puses politiskajā skatuvē), kā arī no cilvēkiem, kurus es personiski ļoti cienu, ka pilnīga iestāšanas pret abortiem un neapmierinātība ar “kompromisu” ir radikālisms. 

Tomēr tā nav taisnība. Atzīstot, ka būtne, kas uzturas mātes miesās, ir cilvēks, aborts jāatmet pilnībā. Jebkura cita nostāja (daļēja atmešana, uzskats, ka te būtu iespējams politisks tirgus) norāda uz acīmredzamu nekonsekvenci. Līdzīgā veidā varētu atzīt, ka kopumā esam pret verdzību, taču pilnīgi melnādainus cilvēkus tomēr drīkst uztvert kā vergus, kamēr brūnos vai mulatus – nē. Vai nu cilvēks ir pret verdzību, vai arī nav. Tieši tāpat ir ar abortiem. 

Atzīt, ka būtne mātes klēpī ir cilvēks, nav nekas radikāls. Neviens no diskusijas dalībniekiem nevar apšaubīt iedīgļa, embrija vai augļa bioloģisko piederību. Neatkarīgi no attīstības posma tas pieder pie homo sapiens, tātad ir cilvēks. Nav nekāda pamata to apšaubīt, bet stāsti par šķietamiem “šūnu veidojumiem” izriet no ideoloģiska akluma vai arī zināšanu trūkuma (te var pieminēt kaut vai USG bildes vai modernās embrioloģijas atklājumus). 

Cilvēciskuma kritērijs ir piederība sugai. Mēģinājumi balstīties uz citiem kritērijiem (pie tiem nez kāpēc pieskaita spēju sajust sāpes, nervu sistēmas attīstības pakāpi un tml.) vērtējami kā patvaļīgi. Turklāt tie pieļauj iespēju likvidēt arī jau piedzimušus bērnus, kā arī vecos ļaudis un slimniekus. Pietiek pasludināt, ka cilvēciskuma būtība ir apziņa. Un tad sanāk, ka personas, kurām tās nav (īslaicīgi vai ilglaicīgi), var bez jebkādiem šķēršļiem pakļaut eitanāzijai. 

Izziņas piesardzība, uzskats, ka par spīti skaidru kritēriju esamībai tomēr nevaram būt droši, vai iedīglis bauda cilvēktiesības (t.sk. tiesības uz dzīvību), nav pamats attaisnot abortus. Kāpēc? Tāpēc, ka šaubas tik fundamentālā lietā (nogalināt vai ļaut dzīvot), jāatrisina par labu dzīvībai. Ja pamanu, ka mežā kaut kas sakustējies, bet neesmu drošs, vai tā ir mežacūka vai cits mednieks, es taču nešauju, lai nejauši nenogalinātu cilvēku. Tas pats attiecas uz cilvēku mātes miesās. Ja man rodas šaubas, es nepiekrītu viņu nogalināt, lai nenodarītu pāri cilvēkam. 

 Šajā jautājumā saskaramies ar klasisko morālisko “vai nu, vai nu”. Vai nu atzīsti, ka tas ir cilvēks (par ko liecina spēcīgi bioloģiski argumenti), kas bauda cilvēktiesības (un tad Tavs pienākums ir šīs tiesības aizstāvēt). Vai arī uzskati, ka tas nav cilvēks, bet gan tikai šūnu kopums. Un tad Tev jāatzīst, ka jebkāds mēģinājums ierobežot sieviešu tiesības (jo tādā gadījumā sieviete ir vienīgais subjekts) ir skandalozs un atceļams. Trešās iespējas nav. 

Atsaukšanās vienīgi uz reliģiju un tradīciju pēc būtības nozīmē piekrišanu tiem abortu adeptiem, kuri uzskata, ka vienīgais, kas rūp dzīvības aizstāvjiem, ir vēlme apgrūtināt sievietēm dzīvi un uzspiest viņām savus uzskatus. Tomēr tā nav patiesība. Īstenībā runa ir par cilvēciskuma un cieņas atzīšanu, no kā izriet tiesības uz dzīvību, ko bauda katra būtne, kas pieder pie homo sapienssugas. Saprotot šo faktu, nevar apgalvot, ka pretošanās abortiem ir radikālisms. Tās vienkārši ir elementāras sekas, kas izriet no acīmredzamas patiesības. 

 

 

Avots: Nie można być trochę przeciw niewolnictwu, i nie można być trochę przeciw aborcji! I to nie jest radykalizm to konsekwencja myślenia, malydziennik.pl

Foto: youtube

Tulkoja Marks Jermaks