„Ļaunais Tevi nekārdinās tikai divos gadījumos”

Ceturtdiena, 18 Janvāris 2018 11:01

Par to, ka nepārvērst sātanu par dievekli, par eksorcistu nogurumu un kārdinājumu kā labu zīmi sarunājamies ar pr.Janušu Čenčeku (Janusz Czenczek), eksorcistu kalpojuma koordinatoru Polijā.

Ticības patiesība par sātana eksistēšanu šodien tiek apsmieta, toties tādas prakses kā okultisms, maģija vai radioestēzija sabiedrībā "jūtas" visai labi. Vai tas nav paradokss? 

Šķietams paradokss, jo mēs aizmirstam par kādu svarīgu lietu: garīgajā pasaulē nekas nav „tāpat vien”. Izmetot Dievu no mūsu dzīves, šo vietu ieņem sātans. Tas nenozīmē, ka kāds uzreiz kļūst sātanists. Tomēr var veidoties situācijas, kas saistītas ar okultismu, zīlēšanu, maģiju. 

Vai kristietim tās ir nedrošas? 

Un vai trotils sapierim nav nedrošs? Grūti ir spēlēties purvā un nesasmērēties. Visas okultās prakses – maģija, zīlēšana, horoskopi, garu izsaukšana, māņticības, amuleti – visi šie netīrumi ir grēks pret pirmo bausli. Vecā derība viennozīmīgi saka, ka tā ir laulības pārkāpšana attiecībā pret Dievu. 

Esam pieraduši uzreiz saskatīt mūsu darbības efektu. Kāds infantils salīdzinājums: ja vakar biju iedzeris par daudz alkohola, šodien ir paģiras. Garīgajā pasaulē tas tā nedarbojas. Grēkoju šodien, bet manu grēku sekas var iestāties pēc pieciem vai pat divdesmit gadiem. Mani grēki var būt saistīti ar narkomāniju un zagšanu, bet pēkšņi izrādīsies, ka neesmu spējīgs mīlēt. 

Vai esat saskaries ar okultisma sekām praksē? 

Pārāk bieži. Te pastāv plašs spektrs: sākot no emocionālas, psihiskas, fiziskas dabas sekām līdz pat neveiksmēm darbā un absurdām situācijām. Kāds paziņa nopirka taro kārtis, neapzinoties, ka tās ir kaut kas ļauns. Gada laikā viņa ģimene piedzīvoja visādas jocīgas sakritības un negadījumus. Beidzot sievas māte ieteica kārtis sadedzināt. Problēmas pazuda. Tā kā izvēle bija neapzināta, tas darbojās tikai tiktāl. 

Jāsaprot, ka visi šie priekšmeti kalpo pagāniskam kultam. Līdz ar to tie paši par sevi ir nedroši. Savukārt nedrošības forma atkarīga no mūsu iesaistīšanas. Ja kāds pie manis atnāk ar aizdomām par ļaunā gara iedarbību savā dzīvē, sāku no pamatjautājumiem: vizītes pie zīlnieces, ārzemju braucieni un no tiem atvestie priekšmeti. Tā ir tāda standarta anketa. Ļoti bieži ir tā, ka lietas pārklājas: sākumā taro kārtis, tad ekstrasenss, tad sarkans striķītis mazulim ap rociņu, jo nav taču pilnīgi droši, ka kristība viņu pietiekoši labi „sargā”. Katra no šim lietām pati par sevi ir grēks, tomēr varētu iztikt bez būtiskām sekām. Taču tas viss savienojas ar mūsu "ierastajiem" grēkiem, un rodas sprādzienbīstams kokteilis. 

Sarunājoties par horoskopiem, visai bieži dzirdu: es to darīju joka pēc, es tam neticu! Tad jāskaidro: tev jāsaprot, ka sātanam nav humora izjūtas. Viņa izpratnē šīs rīcības nozīmē, ka tu piekrīti viņai ienākšanai tavā dzīvē. Agri vai vēlu viņš to izmantos. 

Kā lai par to jārunā, lai izvairītos no pārmērībām, lai sātans nepārvērstos par dievekli, kurš stiprāks par Dievu? 

Es saku, ka sātans eksistē un darbojas, taču vairāk koncentrējos uz mehānismiem. Un pats par sevi viņš neko daudz nevar, ja nav manas piekrišanas. Kaut gan mums jāpatur prātā lāsta spēks, kas ir sava veida svētības pretstats. Tomēr viņš spēj darboties tiešā veidā tikai tad, ja mēs atveramies viņa darbībai, caur mūsu grēkiem. 

Vai pastāv iespēja, ka apsēstība iestājas trešo personu rīcības rezultātā? 

Šīs ir ļoti niansētas situācijas. Ja kāds uzliek man lāstu, tas nozīmē, ka viņš ļauj sātanam darboties manā virzienā. Tomēr šīs darbības spēks zināmā mērā atkarīgs no manis. Paliekot svētdarošās žēlastības stāvoklī, šī iedarbība samazinās. Tad velns meklē spraugu, kombinē, kur mums iekost. No tā rodas visādi kārdinājumi – no lielām lietām līdz pat sīkumiem. No otras puses, kārdinājums ir ļoti laba zīme. Kādēļ? Jo sātans nekārdina cilvēku tikai divos gadījumos: ja esam debesīs, jo no tām mūs nevar izvilkt, vai arī ja dodamies taisni uz elli. Otrajā gadījumā viņš mums tikai piemet „konfektītes”, lai mēs no sava ceļa neatkāptos. Līdz ar to, ja rodas kārdinājums, tas nozīmē, ka kaut vai ar vienu nadziņu, bet es aizvien turos pie Dieva ceļa. 

Kā var atšķirt apsēstību no citiem paverdzinājuma veidiem un psihiskām slimībām? 

Dažos gadījumos tas ir skaidrs. Ja astoņgadīgam bērnam ir neticams spēks, tas acīmredzami ir kaut kas pārdabisks. Vai arī ja kāds, kuram ir pamatskolas līmeņa izglītība, pēkšņi sāk tekoši runāt latīņu valodā. Izšķiršana notiek caur lūgšanu, sarunu. Šaubu gadījumā vienmēr nosūtām cilvēku pie psihiatra vai psihologa. 

Cik saprotu, tiem, kas piedalījušies eksorcismos, nerodas šaubas, vai sātans ir personiska būtne? 

Nedomāju, ka pēc viena eksorcisma kādam rastos šaubas. Pat, ja lūgšanas laika nav notikušas īpašas ļaunuma manifestācijas, tas atstāj dziļu iespaidu. 

Vai pēc eksorcismiem esat noguris? 

Jā. Tas ir nogurdinoši gan psihiski, gan fiziski. Pat nezinu, kas vairāk. Kalpoju 15 gadus un biju spiests jau nedaudz samazināt tempu. Kādreiz spēju pieņemt 6-8 cilvēkus dienā. Šodien tas jau ir pagātnē. 

Taču pats atbrīvošanas fakts ir ļoti stiprinošs? 

Neapšaubāmi. Es kā priesteris tikai aizlūdzu, taču darbojas Kungs Jēzus. Tas jāpasaka pietiekoši skaidri: brīnumus dara ne jau mana lūgšana vai manas rokas. Tomēr eksorcistam tas ir prieks. To var salīdzināt ar ārsta prieku, kurš atzīst, ka pacients ir izveseļojies. Tā ir neaizmirstāma laime.

Kas vislabāk aizsargā no ļaunā gara? 

Banālas, vienkāršas, nenovērtētas reliģiskās prakses, ko mums mācījušas mammas un vecmammas: ikdienas lūgšana, sv.Mise svētdienās un svētkos, sv.Komūnija, regulāra (vislabāk – ikmēneša) grēksūdze, kas ir labi sagatavota un izdzīvota. Pieliekot tam klāt gavēni un labdarību, Svēto Rakstu lasīšanu, var gulēt mierīgi. Skaidrs, ka sātans mūs neliks mierā, grauzīs, dusmosies un liks šķēršļus, taču nevarēs mums nodarīt patiesu kaitējumu. Savukārt atņemot sev šo saikni ar Dievu, sātana priekšā kļūstam bezpalīdzīgi kā zīdaiņi.   

 

 

Avots: W duchowości nie ma próżni, gosc.pl

Foto: gosc.pl

Tulkoja Marks Jermaks