Lūgšana vēl nav viss, taču bez lūgšanas nav nekā

Pirmdiena, 22 Janvāris 2018 21:56

Johaness Hārtls savā noslēguma runā ikgadējā konferencē Augsburgā MEHR2018 pieskārās tēmai “Pelni”, sasaistot to ar tēmu par Eliju Vecajā Derībā. Augsburgas teologs skaidroja, ka arī Elijam bija “izdegšanas sindroms”, un viņš arī piedzīvoja paklupšanu.

“Visi Bībeles personāži ir reāli cilvēki. Tāpēc mēs varam būt pārliecināti par viņu stāstu patiesumu. Tie nav nekādi varoņstāsti. Dieva valstībā tu drīksti būt patiess, tāpēc mēs arī šo stāstu varam izstāstīt tādu, kāds tas bija.”

Elija bija īstens pravietis, kuram turklāt bija arī lieli panākumi. Taču pēkšņās izbailēs viņš metās bēgt, apsēdās zem kāda krūma - un gribēja nomirt. “Kad tu ej cauri tumšam savas dzīves periodam, tu aizmirsti savus kādreizējos panākumus” jeb, citiem vārdiem sakot, “tie ir bijuši un pagājuši”. Elija sūdzas: “Esmu palicis viens, un tie tīko pēc manas dzīvības.”

Viņš ir aizmirsis visus savus kādreizējos panākumus. Viņš redz tikai savu ļauno likteni. Viņa skatiens ir vērsts tikai uz sevi pašu.

Augsburgas Lūgšanu nama vadītājs vērš mūsu uzmanību uz to, ka Dievs pieļauj šādus Elijas izteicienus. “Dievs nedusmojas par tavu sadumpošanos un par tavu sarūgtinājumu.”

Un tad Elijas priekšā stāvēja eņģelis, un tas viņam sacīja: “Celies un ēd!”. Un viņš raudzījās un, redzi, pie viņa galvgaļa bija plācenis, kas cepts uz karstām oglēm, un apaļa krūze ar ūdeni; un viņš ēda un dzēra, un apgūlās. Un viņš cēlās, ēda un dzēra, un gāja, stiprinājies ar šo ēdienu, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam. 

“Elijam vajadzēja no tā gūt mācību reizi par visām reizēm - viņam nav pašam par sevi jārūpējas, un visu nepieciešamo viņš saņems.” Hārtls vērš mūsu uzmanību uz to, ka Dievs aizveda Eliju vēl dziļāk tuksnesī, jo kalna nosaukumu “Horebs” tulko kā “iztukšotība”.

Tas Kungs jautāja Elijam: “Ko tu šeitan dari, Elij?”.  Uz ko Elija atbild: “Es degtin esmu dedzis tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Izraēļa bērni ir atmetuši Tavu derību, Tavus altārus tie ir sagrāvuši un Tavus praviešus nogalinājuši ar zobenu, es vienīgais esmu atlicies, un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.”

Viņš ir tik sasprindzis un tik nopietns. Tev var nākt prātā tādas pašas domas: tā ir arī daļa no manas problēmas. Svētais Gars mums tāpat vien nedāvā dedzību ticībā. Dedzība bez gudrības kļūst par elkdievību. Dievs var likt mums gaidīt lietas, kas mums var šķist pat nereālas, un mums var nākties gaidīt ilgi, jo Dievam ir savs plāns mūsu dzīvei.

Hārtls vēlreiz uzsver: “Ne viss, kas tiek darīts Dieva vārdā, patiešām nāk no Dieva. Ir bijis daudz taisno, kas Dieva vārdā ir cīnījušies ar pasaulīgiem ieročiem. Reizēm nav viegli atšķirt garīgo cīņu no vienkāršas vārdu divkaujas.”

Elija ir nostājies tā Kunga priekšā un viņa dusmas un aizvainojums tā vien laužas ārā. Un Dievs “piekļauj Eliju pie Savas krūts”. Dievs viņam parādās pilnīgi jaunā veidolā. Un viņu gaida vēl jaunas tikšanās ar to Kungu.

“Dievam negaidot parādījās jauni plāni un jauni projekti”. No tā mums jāsaprot, ka Dievs reizēm pieļauj tādus un līdzīgus notikumus mūsu dzīvē. Jums netiks uzkrauts neviens kārdinājums, ko uzveikt būtu pāri jūsu spēkiem. Dievs ir uzticams, un Viņš nepieļaus jūsu pārslogošanu. Tas nozīmē, ka katram pārbaudījumam tavā dzīvē, katrai krīzes situācijai Dievs ir sagatavojis uzvaru; tu ar šo uzvaru jau iesi caur šo pārbaudījumu. 

Hārtls skaidro: “Var teikt arī tā: katrai krīzei Dievs ir sagatavojis zelta medaļu; bet tu vari iegūt šo medaļu, tikai iziedams cauri šai krīzei. Dievs zina, ko dara. Viņš ļauj tev iet tikai tajā cīņā, kuru tu vari uzvarēt. Jā, uzvara dažreiz nāk caur pelniem. Jebkurš pārbaudījums ir nepieciešams, tāpēc ka tajā tu apgūsti kaut ko ļoti noderīgu.”

Tādi pārbaudījumi, saskaņā ar Augsburgas Lūgšanu nama vadītāja vārdiem, ir ļoti vajadzīgi mūsu garīgajai dzīvei. “Jā, reizēm ir jāļauj kaut kam arī sadegt- lai jūs saprastu, ka tas nemaz nebija Dieva plāns jūsu dzīvei. Katrs no mums ar savu dzīvi un darbu kaut ko piebūvē klāt pasaules ēkai, bet katrs no mums to dara ar saviem “celtniecības materiāliem”. Kas katrs no mums patiesībā ir, kļūst redzams tikai ugunī. Cilvēka sirdi ir viegli piemānīt. Mēs paši neprotam atšķirt daudzas lietas. Kā man zināt - vai tas ir tikai mans sapnis jeb es tiešām sekoju tā Kunga aicinājumam? Un runa nav tikai par to. Tādos brīžos ir jāatdala kvieši no nezālēm un jāpajautā: tas ir mans sapnis vai Tavs sapnis, Kungs?”

Hārtls skaidro arī to, ka garīgajā dzīvē mums nevajag “atkāpties aiz bailēm”.

“Dievs ir tevi radījis spējīgu doties uzbrukumā. Lai glābtu savu dvēseli, tev nevajag bēgt. Taču, protams, tev ir stingri jāstāv tajā vietā, kurā Dievs tevi ir nolicis. Jā, tev reizēm ir bail, un tu neesi drošs par sevi. Bet tu neesi viens ar savām bailēm. Tas Kungs tev saka: uzticies Man un iemācies gaidīt Manu pamudinājumu. To tev vajadzēs mācīties visu dzīvi. Tieši tas mums ir vajadzīgs - mums, kas gribam aktīvi piepildīt Dieva gribu savā dzīvē.”

Аugsburgas teologs mūs brīdina arī no tā, ka Rietumu kristieši ir nedaudz naivi garīgajos jautājumos. “Ir daudz izcilu Dieva vīru un sievu, kuri tiks satriekti kā trusīši. Tāpēc, ka mums ir ienaidnieks. Mēs mācāmies dzīvot Dieva aizsardzībā. Tomēr mēs sūtām kaujaslaukā pārāk daudz kareivju, ne ar ko nepiesedzot viņus. Un pēc tam paši brīnāmies, kāpēc viņi šo cīņu neiztur.”

Hārtls runāja arī par to, ka reizēm rodas iespaids - garīgo pasauli cilvēki neuztver nopietni.

“Ja jūs gribat, lai ļaudis justu Svētā Gara pieskārienu, viņus tam nepieciešams sagatavot. Un tas nav nekāds joks! Tā ir pilnīgi reāla garīgā pasaule. Un arī “garīgie tuksneši” ir ļoti reāli. Un šīm lietām piemīt liels reāls spēks.” 

Hārtls citēja Billiju Grehemu: “Ja Svētais Gars pēkšņi pamestu zemi, tad 90% no visām kristiešu aktivitātēm turpinātos tāpat, kā iesākušās; neviens to pat nepamanītu.” Dieva valstība - tā vienmēr ir kā ģimene, un tā vienmēr ir kā komanda. To mēs varam mācīties, arī izlasot stāstu par Eliju: “Elijas gara atjaunošanās nenotiek tāpēc, ka viņš būtu izlasījis kādu grāmatu vai konsultējies ar kādu. Atslēgas moments ir tieši satikšanās no jauna ar Dievu. Es ticu, ka pēc tam Elija nekad vairs nedzīvoja tā, kā bija dzīvojis pirms tam.”

“Satikšanās no jauna ar Dievu” - tai jābūt mūsu visu augstākajai prioritātei. Tur - Horeba kalnā, tuksnesī. Tas ir bībeliskas dzīves princips. Arī Mozus dzīvē viss sākas no tikšanās ar Dievu. Dievs teica Mozum - Es esmu, Kas esmu. Un tāpēc pirmajam bauslim ir jābūt mūsu prioritāšu saraksta pirmajā vietā.

Otrajā - bet tāpēc ne mazāk svarīgā vietā - ir jābūt mūsu attieksmei pret mūsu tuvāko. Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. To mums pavēlējis Jēzus. Jēzum nav vajadzīga Sava mājaslapa, jo tas, ko Viņš teicis, nekad nezaudēs aktualitāti.

“Vai tu esi cilvēks, kas stāv Dieva priekšā, vai arī tu esi cilvēks, kas stāv citu cilvēku priekšā?” Mums atkal un atkal pastāv risks pazaudēt pašiem sevi. Mums ir vajadzīgs šis laiks, lai mēs varētu atgriezties un teikt: te es esmu! Lūgšana vēl nav viss, taču bez lūgšanas nav nekā.

Hārtls vēlreiz mums atgādina, ka Dievs zina, ko dara.

“Viņa plāns katrai tautai ir tas labākais. Krīzes un vajāšanu laikos Jēzum arī bija vēlme atgriezties pašā sākumā. Arī tev ir tāda vieta, kurā viss ir sācies. Tev vajag dažreiz turp atgriezties un pateikt: te es esmu!”

Pēc šīs satikšanās Dieva kalnā Elija griezās atpakaļ. Tagad viņš bija apveltīts ar vēl lielāku varenību, un viņa māceklis spēja izdarīt vēl divreiz vairāk brīnumu. Dievs var izmantot katrus pelnus tavā dzīvē, lai izdarītu daudz ko vairāk nekā tu esi redzējis līdz šim. Nekad nezaudē cerību! Dievs ir kopā ar tevi visas tavas dzīves garumā. Pasaulei ir vajadzīgi tādi Dieva vīri un sievas, kurus iedvesmo Dievišķā uguns. Un, ja liekas, ka esam pazaudējuši skaidru skatienu, tad vienkārši vajag atgriezties.

 

 

Avots: kath.net

Tulkoja Kristīne Jakabsone

Foto: Johannes Hartl, facebook.com

Pēdējo reizi rediģēts Pirmdiena, 22 Janvāris 2018 22:12

Priestera komentārs

“Es gribu. Topi tīrs!” Spitālība tūlīt izzuda un cilvēks kļuva tīrs. Mk 1, 40-45