Vai pāvests var visu?

Pirmdiena, 15 Janvāris 2018 19:57

Mani nemitīgi pārsteidz, cik daudzi katoļi tic meliem vai vismaz katoļu doktrīnas viltojumiem, ko mums pieraksta protestanti vai neticīgie. Viņu interpretācijas sakarā ar dažām katoļu ticības patiesībām kļuvušas tik ierastas, ka mēs vairs nepamanām: tām pārsvarā nav nekā kopīga ar to, kam katoļi patiešām tic. 

 

Par ko iet runa? Kaut vai par pāvesta primātu. Saskaņā ar vispārpieņemto uzskatu, katoļiem jāpieņem viss, ko Svētais Tēvs pateiks, uzrakstīs vai pasludinās, jo pāvests taču ir nemaldīgs ticības un morāles lietās. Grozi kā gribi, bet vai nu tu to pieņem, vai arī neesi katolis. Tam īpaši jāattiecas uz lietām, kas ir tuvas sabiedriskā viedokļa liberālajam spektram. Un tad sanāk, ka no Baznīcas būtu jāizslēdz (vai vismaz jāapšauba attiecīgo personu katoliskums) par negatīvu attieksmi pret svēto Komūniju šķirteņiem, kuriem ir jaunas attiecības, vai par uzskatu, ka valstīm ir tiesības atteikties uzņemt migrantus (īpaši ekonomiskos), vai arī, ka attieksme pret bēgļiem un migrantiem nebūt nav galvenais kristietības rādītājs (turklāt neko tādu Francisks nemaz nesludina).

 

Problēma ir tajā, ka šādai pāvesta primāta vai pamācības kompetenču izpratnei nav daudz kopīga ar katolicismu. Kāpēc tā? Atbilde ir vienkārša. Saskaņā ar Baznīcas mācību pāvests nav un nevar būt patiesības veidotājs vai doktrīnas īpašnieks. Viņš ir tikai tās sargs. Pāvesta loma ir paturēt to, ko viņš ir saņēmis, eventuāli atbildot uz jauniem izaicinājumiem, taču saskaņā ar to, kas ticis mācīts iepriekš. Līdz ar to pāvestam nav prerogatīvu mainīt līdzšinējo mācību. Viņš nevar atzīt, ka tas, kas gadsimtiem ilgi bijis patiesība, tāds vairs nav. Vai ka tas, kas bijis grēks, tāds vairs nav. Patiesība un morāle nav un nevar būt atkarīgas no pāvesta gribas. Neatkarīgi no tā, cik ļoti harismātisks viņš ir. Pāvesta loma ir sargāt patiesību, pēc nepieciešamības palīdzot to atklāt vai pasludināt. 

 

„Pāvests nevar mainīt doktrīnu, jo viņš ir pāvests,” EWTN raidījumā „World Over" skaidro pr. Džeralds Marijs (Gerald Murray). – "Seminārā mums mācīts, ka pāvests nevar pamosties agri no rīta un paziņot, ka eksistē Vissvētākās Trīsvienības ceturtā persona. Morālteoloģijā ir tāpat. Tu nevari pamosties un pieņemt, ka tas, kas bijis laulības pārkāpšana, kopš šodienas tāda vairs nav.” 

 

Katrs cits viedoklis uzskatāms par „papolatriju”, ko mums bieži pārmet protestanti, skaidro kāds cits garīdznieks, bīskaps Atanāzijs Šneiders (Athanasius Schneider). Katoļiem jāpatur prātā, ka pāvests nav patiesības, ticības vai Baznīcas sakramentālās disciplīnas radītājs. Pāvests un viss Baznīcas Maģistērijs „nav pāri Dieva vārdam, bet gan tam kalpo, mācot vien to, kas ticis nodots.” (dogmatiskā konstitūcija „Dei Verbum” § 10), nesenā intervijā sacījis bīskaps. Viņš atgādina - katoļiem jāpatur prātā, ka ne jau pāvests ir galvenais viņu ikdienas reliģiskās dzīves elements, bet gan Jēzus. Pretējā gadījumā mēs pārvēršamies par neprātīgā papocentrisma, jeb papolatrijas, upuriem. Un šī nostāja ir sveša apustuļu, Baznīcas tēvu un lielajai Baznīcas tradīcijai, atzīst bīskaps. 

 

Praksē tas nozīmē, ka, pat pie dziļas cieņas, ar ko izturamies pret pāvestu, pie visas apziņas, ka mums jāpaliek paklausīgiem ticības un morāles lietās, tomēr jāatceras, ka tāda paklausība nav akla. Turklāt paklausība Patiesībai ir saistoša arī pāvestam. Jebkura cita pieeja būtu nevis tikai nekatoliska, bet arī neprātīga. Tā drīzāk atgādinātu Jehovas liecinieku doktrīnu, ko tās vadība var mainīt pēc saviem ieskatiem. Baznīcā tā tas nestrādā. 

 

Pāvests nevar mainīt priekšgājēju mācību un nevar atsaukt norādījumus, ko formulējis Jēzus. Nevar, jo viņam nav tādu pilnvaru. Pāvests ir tikai pārvaldnieks, īstais valdnieks ir Jēzus Kristus. Un tā ir Baznīcas ticība. 

 

 

Avots: Tomašs Terlikovskis, katoļu publicists, konservatīvi orientētā televīzijas kanāla „Republika” galvenais redaktors (Polija), Czy papież może wszystko?, rp.pl

Foto: wiadomosci.wp.pl

Tulkoja Marks Jermaks