Mediķi vēlas nogalināt Alfiju: “Viņa dzīvei nav jēgas”

Svētdiena, 31 Decembris 2017 13:44

Joprojām nevar pierast pie fakta, ka pasaule, starp kuriem ir arī katoļi, var atļaut, ne aci nepamirkšķinot, nogalināt cilvēkus tikai tāpēc, ka viņu “dzīves kvalitāte” netiek vairs ekspertu tolerēta. Un tomēr pēc Čārlija Garda valsts slepkavības, tagad tiek iedarbināts process, lai notiesātu uz nāvi vēl vienu angļu bērnu. Alfijam Evansam (Alfie Evans) ir 19 mēneši, no kuriem 13 viņš ir pavadījis Liverpūles bērnu slimnīcā Alder Hey Children’s Hospital. Alfija aizstāvēšanai radītājā facebook profilā vairākos video var redzēt, ka viņš kustina rokas, kājas un atver acis. Bērnam nav noteikta diagnoze, visdrīzāk viņš cieš no metaboliskā sindroma, kuru iespējams ārstēt, taču tiek turēts slimnīcas ieslodzījumā, nepakļauts terapiju kursam. Alfijam tika liegta traheostomija un tāpēc viņam pieslēgta mākslīgā elpināšana, un, pat ja mediķi ir pārliecināti, ka bērnam bija jāmirst vēl gadu atpakaļ, viņš joprojām ir dzīvs un komunicē katru dienu ar vecākiem, kā to var redzēt facebook video, kas publicēts 7. decembrī.

Šobrīd ģimene, kas akceptēja slimnīcas rūpes par bērnu, ir nolēmusi runāt par mazā dēla stāvokli, apsūdzot mediķus, kuri iesnieguši tiesai apliecinājumu, ka “viņa dzīve ir veltīga”. Mēs lūdzām paskaidrot situāciju vienam no Evansu ģimenes advokātiem, kurš drošības apsvērumu dēļ vēlējās palikt anonīms.

Paskaidrojiet, kā aizsākās Alfija notikumi.

Bērns tika ievietots slimnīcā septiņu mēnešu vecumā. Lielbritānijā likums par dzīves beigām piešķir slimnīcām lielu varu pār slimo, kas nav apziņas stāvoklī. Likums paredz, ka gadījumos, kad ir būtiskas nesaskaņas starp radiniekiem un slimnīcu, tad slimnīca var vērsties tiesā, lūdzot anulēt vecāku lemtspēju un uzticēt lēmuma pieņemšanu aizbildnim, kas rīkojas “bērna labākajās interesēs”. Tieši tas notiek ar Alfiju Evansu, tā tas bija arī Čārlija Garda gadījumā. Vēsture pierāda, ka “aizstāvis” vienmēr atrodas slimnīcas pusē.

 

Kāpēc ģimene tikai tagad nolēma šo gadījumu darīt publiski zināmu?

Slimnīca ir vērsusies tiesā, apgalvojot, ka “mākslīgajai elpināšanai jātiek atslēgtai” un ka bērnam “jāļauj nomirt mierīgi un ar cieņu”. Viņi vēlas to nogalināt, kā to darīja ar Čārliju, jo viņuprāt tāds bērns, pat uzlabojoties veselībai, ir invalīds, kurš jālikvidē. Slimnīca apgalvo, ka saskaņā ar konceptu par “dzīves kvalitāti”, pie kā viņi pieturas, šādai dzīvībai nav jēgas. Citiem vārdiem – ja dzīves līmenis, kas tiek noteikts subjektīvi, neatbilst vēlamai intensitātei, dzīvība ir jāiznīcina.

 

Šāds “mierīgs un cieņpilns” nāves veids atgādina nacistu eitanāziju (ʻsaldo nāviʼ), kas uzskatīja par veltīgām visas tās dzīves, kas bija pārāk vājas un slimas.

Tas ir precīzi tas pats, ko mediķi pirms dažām nedēļām rakstīja tiesai. Tieši tāpēc ģimene iejaucās. Starp citu, tie bija mediķi, kas nodeva norunu, ko viņi paši izvirzīja.

 

Ko jūs ar to domājat?  

Slimnīca ignorēja vairākus juridiskā procesa posmus. Likums paredz, ka pirms tiesas iejaukšanās ir paredzēts starpnieku darbs, kuriem jācenšas izlīdzināt konfliktu, izmantojot visus pieejamos līdzekļus. Slimnīca to nav darījusi, tā meloja tiesai, uzveļot Alfija vecākiem vainu par starpniecības neveiksmi. Taču īstenībā slimnīca par starpnieku izvēlējās cilvēku, kurš ir aktīvists kādā organizācijā, kas atbalsta eitanāziju, tādējādi nerespektējot likumu, kas paredz, ka starpniekam jābūt neitrālai personai, kurai piekrīt abas puses. Tāpēc Evansu ģimene pieprasīja, lai likuma normas tiek ievērotas un lai starpnieks netiek izvēlēts no eitanāzijai labvēlīgām aprindām. Slimnīca izlikās, ka piekrīt šai prasībai, taču pēc tam griezās tiesā, melojot, ka Alfija vecāki nepieņem starpniecības mehānismu.

 

Kas notiks tagad?

Tiesnesim jāizlemj, vai Alfijam būtu jāpiešķir “aizbildnis”.

 

Vai nav citas alternatīvas?

Vecāki ir prasījuši slimnīcai, lai tā atļauj Alfija ārstēšanos citā Eiropas slimnīcā, kas jau piekritusi veikt izmeklēšanu un noteikt diagnozi, kas līdz šim vēl nav noteikta tikai tāpēc, ka angļu mediķi jau pirms vairākiem mēnešiem nolēma, ka Alfijam jāmirst, kā viņi to bija paredzējuši. Turpretī bērns joprojām ir dzīvs.

 

Alfijs “spītīgi” turas pie dzīvības. Un ko dara slimnīca?

Slimnīca, līdzīgi kā Čārlija gadījumā, rīkojas absurdi: nospriež, ka bērnam jāmirst, bet tad pretojas bērna pārcelšanai uz citu slimnīcu, jo tas pakļautu riskam viņa dzīvību. Turpretī vienīgie, kas bērnam sagādā ciešanas, ir slimnīcas personāls: normālā situācijā pacienta mākslīgā elpināšana, kas ir sāpīga, neilgst vairāk par četrām nedēļām, pēc kurām seko traheotomija, ātra operācija, kas palīdz pacientam elpot bez nomierinošiem līdzekļiem, un kas pēc atbilstošas terapijas, ja tā darbojas, ļauj pacientam elpot autonomi bez palīglīdzekļiem. Taču Alfija gadījumā šī iespēja viņam ir liegta veselu gadu. Tas nozīmē, ja tagad elpošanas caurules tiktu atvienotas, bērns nosmaktu.

 

Mazam bērnam tiek pastāvīgi dotas nomierinošas zāles, taču viņš ver vaļā acis un kustas. Vai ar to nepietiek, lai pārliecinātu mediķus, kas paredzēja, ka viņam bija jānomirst jau vairākus mēnešus atpakaļ?

Viņi saka, ka bērns ir komas stāvoklī, no kura nevar izvest, bet tie ir tieši viņi, kas bērnu tādā stāvoklī uztur, piebāžot viņu ar nomierinošām zālēm un liedzot viņam traheotomiju. Jebkurā gadījumā viņi melo, jo Alfijs nav komas stāvoklī un ir interaktīvi darbīgs.

 

Tātad Alfijs nekliedz, negrozās un tomēr tiek apgalvots, ka viņš tiek spītīgi turēts pie dzīvības viņa vecāku gribas dēļ ar neproporcionāli lieliem līdzekļiem.

Nē, bērns nekliedz un negrozās. Viņš ir mierīgs, pat ja noteikti pārpildīts ar zālēm.

 

Kā tagad rīkosies ģimenes advokāti?  

Tiesai jālemj, vai slimnīcai ir taisnība. Jebkurā gadījumā vecāki lūgs tiesu ārstēšanas tiesību vārdā, kas pašreiz ir liegtas, atļaut bērnu pārvietot uz citu slimnīcu ārzemēs.

 

Kā jūtas vecāki?

Visbriesmīgākais ir tas, ka slimnīcas vadība, vecāku asarām plūstot, atteica viņiem jebkuru ārstēšanas mēģinājumu. Pēdējā tikšanas reizē Alder Hey Children’s Hospital pārstāvis skaidroja, ka neviens cits neizdarīs neko vairāk par to, ko slimnīcas ārsti jau izdarījuši. Vecāki viņam parādīja dokumentus, kas apliecina, ka cita slimnīca jau ir gatava veikt traheotomiju un uzsākt ārstēšanu. Bet slimnīcas pārstāvis bez emocijām atbildēja, ka slimnīca rīkojas Alfija “labākajās interesēs”. Cik žēl, jo neviena bērna interesēs nav nomirt, it īpaši tad, kad viņš turpina dzīvot.

 

Čārlija Garda gadījumā varēja dzirdēt replikas, ka cilvēki nesaprata, “kāpēc šādiem bērniem jāpalīdz dzīvot”, kāpēc “turpināt spītīgi turēt viņus pie dzīvības” (vai kādam vispār ir tāda vara?). Un, kas ir daudz bēdīgāk, to snobiskā manierē sacīja katoļi,  kas ir bioētikas eksperti.

Un tomēr, kā to pierādīja Evansu ģimenes advokāts, slimnīca ir rakstījusi melns uz balta, ka Alfija gadījumā “jebkura terapija ir veltīga un viņa dzīves kvalitāte ir vai nu nabadzīga vai bez jēgas.  Jā, jūs esat pareizi izlasījuši – “bez jēgas.

 

Mēs sev jautājam, kā var uzticēties likumīgām sistēmām, kas deleģē valsts tiesām lemt par dzīvību, un mediķiem, kas spriež par bērnu eksistenci, ka tai “nav jēgas”, par bērniem, kuri gandara diezin par kādu grēku kvantumu un glābj diezin cik daudz dvēseļu. Bet iespējams, arī mēs, kristieši, domājam kā viņi, pagāniskā manierē, kad apgalvojam, ka nav nozīmes spītīgi  rūpēties par cilvēku, kurš cieš. Iespējams, tas tā ir. Bet iespējams, mēs vienkārši esam aizmirsuši, ka Kristus ir atnācis mūs pamodināt, lai saprotam, ka Viņam nav lielākas vērtības un nav nekas svarīgāks par nevainīgā ciešanām, par kura dzīvību ir vērts cīnīties līdz galam. Pārliecināti, ka atvieglot ciešanas (neatstājot nevienu bez ārstēšanas cerībā, ka nomirs), ir dzīves sastāvdaļa. Apzinoties, ka, ja slimajam patiešām ir jāmirst, tad nelīdzēs neviena terapija, agrāk vai vēlāk pacients nomirs, bet dabiskā veidā un neiznīcināts pirms tā laika, par kuru Dievs ir nolēmis, ka cilvēkam ir jāaiziet. Šāda nostāja mums ļauj dzīvot tik liela noslēpuma priekšā, kas ir cilvēka dzīve un nāve.

 

Avots: Benedetta Frigerio, I medici vogliono uccidere Alfie: “La sua vita non ha senso”, www.lanuovabq.it

Tulkoja: Aleksandrs Briedis

Foto: Evans ģimenes foto

Pēdējo reizi rediģēts Otrdiena, 02 Janvāris 2018 09:44

Priestera komentārs

Jēzus, pagriezies atpakaļ un redzēdams viņus sekojam, tiem jautāja: “Ko jūs meklējat?” Jņ 1, 35-42