Ideoloģiskais karš pret Baznīcu. Franču revolūcijas “ieguldījums” 

Piektdiena, 06 Oktobris 2017 08:47

Aleksis de Tokvils, viens no izcilajiem franču domātājiem, 19. gadsimtā aizdomājies, kāpēc 18. gadsimtā bezdievība Francijā bija kļuvusi par “vispārēju kaislību”. Viņaprāt, atslēga ir antikatoliskā propaganda, ko vairākus gadu desmitus realizējušas apgaismības elites. 

Nomelnošanas mašīnērija tolaik bija vērsta pārsvarā pret garīdzniekiem, kurus padarīja par degradācijas un fanātisma simbolu. Pēc 1789. gada šo stratēģiju pilnībā pārņēma revolucionāri, kuru izpratnē katrs Kristus māceklis bija “fanātiķis”, reliģija kā tāda – “māņticība”, bet Baznīcas amatpersonas ar pāvestu priekšgalā – “sirdsapziņas tirāni”.

Aprakstot antikatolisko propagandu revolūcijas priekšvakarā, de Tokvils atzīst: “Baznīca pie mums nebija sliktāka kā citur. Tieši pretēji, kļūdu un pārmērību bija mazāk nekā citās katoļu valstīs. Turklāt Baznīca bijusi daudz iecietīgāka nekā jebkad agrāk vai pie citām tautām. Līdz ar to cīņas ar reliģiju reliģijas apkarošanas iemesli meklējami nevis reliģijas, bet sabiedrības stāvoklī.”

Apgaismības laikmetā par “filozofiju” dēvētais ateisms izplatījies pārsvarā elites salonos, taču pēc 1789. gada to sāka propagandēt daudz plašāk. Antikatoliskā propaganda sāka apgalvot, ka ateisms ir līdzvērtīgs ne tikai zinātniskumam, bet arī patriotismam. Viens no propagandas vadmotīviem bija centieni pārliecināt francūžus, ka garīdznieki ir “piektā kolonna”, kas darbojas Francijas pretinieku interesēs. Tautai ticis piedāvāts visai skaidrs vēstījums: tie, kas uzbrūk Baznīcai un piedalās valsts dekristianizācijā, ir ne tikai “apgaismotie”, bet arī “īstie patrioti”.

Revolūcijas sauklis bija “Brīvība, vienlīdzība, brālība”, tomēr realitātē uzsvars ticis likts uz “progresu”. “Progress” revolucionāru izpratnē bija nevis tikai Francijas modernizācija, bet gan “jaunās Francijas” radīšana. „Progresa” ideoloģijas pamatā bija t. sk. naids pret kristietību. “Jaunā Francija” nevarēja vienlaicīgi palikt par “vecāko Baznīcas meitu”. 

Cīņā par “progresu” franču revolucionāri sistemātiski pārkāpa pašu pieņemto “Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarāciju”, kas oficiāli nostiprināja tiesības uz sirdsapziņas brīvību un privātīpašumu. 1790.–1791. gadā parlaments aizliedza salikt mūža svētsolījumus klosteros, pasludinot, ka paklausības, nabadzības un šķīstības solījumi ir pretrunā ar “dabas likumiem”.

Tas pats attiecās arī uz īpašumu. Īsi pēc deklarācijas pieņemšanas revolucionāru parlaments izsludināja dekrētu par Baznīcas īpašumu konfiskāciju. Daži deputāti pret to iebilda, norādot, ka daļa Baznīcas īpašumu pieder tai saskaņā ar ziedotāju gribu. Revolucionāri uz to atbildēja ar slavenā “progresa” piekritēja Mirabo vārdiem: “Jātiek vaļā no māņticīgas cieņas pret to, ko sauc par ziedotāja gribu”.

Revolūcijas parareliģija

Jāatzīmē, ka antikatoliskajā propagandā var izdalīt divus aspektus. Pirmkārt, tie bija uzbrukumi garīdzniecībai, tās izsmiešana un nomelnošana, t. i., koncentrēšanās uz katoļu reliģijas nošķiršanu no sacrum. Otrkārt, propagandas mērķis bija revolūcijas sakralizācija, t. i., katra republikāņu režīma (žirondistu, jakobīņu, termidoriešu) politikas sakralizācija.

Šajā ziņā franču revolūcija kļuva par 20. gadsimta totalitāro režīmu prototipu, kuru elements bija t. sk. politikas sakralizācija (piemēram, personības kults PSRS un nacistiskajā Vācijā). Franču revolūcijas gadījumā ticis kultivēts “Prāts”, “Brīvība”, “Tauta”. Skan labi, taču jārēķinās ar to, kā šos jēdzienus saprata revolūcijas propaganda. “Prāts” bija radikāla atteikšanās no kristīgās tradīcijas gan individuālā, gan sabiedriskā dimensijā. “Brīvība” pilnīgi noteikti netika attiecināta uz “brīvības ienaidniekiem” (par tādiem tika uzskatīti visi, kas palika uzticīgi Baznīcas ticībai pēc tās kriminalizācijas 1793. gadā). Savukārt „Tauta” nebija visi Francijas iedzīvotāji, bet tikai tie, kas atbalstīja revolucionārās pārmaiņas. Pie tautas nepiederēja desmitiem tūkstošu priesteru un laicīgo emigrantu, kuri reliģisku vajāšanu dēļ bija spiesti atstāt Franciju. Tas īpaši izpaudās pēc 1790. gada, kad tika pieņemta “civilā konstitūcija klēram”, kas faktiski izraisīja shizmu Francijā, atbalstot Baznīcu, kas palika nošķirta no Romas.

1793.–1794. gadā Francijā norisinājās dekristianizācijas kampaņa, par kuras kulmināciju kļuva lēmums, ka valstī nav vietas katoļu priesteriem (arī tiem, kuri atzina “civilo konstitūciju klēram”) un kristīgajam kultam. Sakarā ar prāta kulta ieviešanu, Notre Dame katedrāle Parīzē tika pārdēvēta par “Prāta templi”. Galvenā altāra vietā dievnamā parādījās pakalns, kura virsotnē ceremonijas laikā nolikta kāda operas māksliniece (prāta simbols).

1974. gada jūnijā savu “reliģisko” produktu prezentēja jakobīņu diktators Maksimiljēns Robespjērs. Viņš uzskatīja, ka Francija nevar atļauties agresīvu ateismu, kas iznīcina ne vien “fanātisma atliekas”, bet arī sociālās saites. Tā vietā Robespjērs piedāvāja “sabiedriski noderīgu reliģiju”. Šajā ziņā viņš sekoja sava intelektuālā mentora Žana Žaka Ruso idejai par “dabīgo reliģiju”. 8. jūnijā Robespjērs Parīzē vadījis “Augstākās Būtnes” svētkus (jēdziens pārņemts no masonu terminoloģijas). Tiesa, “Augstākās Būtnes” kults Francijā pastāvējis tikai mēnesi, jo 1794. gada jūlijā Robespjērs tika gāzts.  

Arī pēc jakobīņu režīma krišanas antikatoliskā propaganda Francijā turpinājusies. 1794. gada rudenī viens no parlamenta deputātiem rakstījis: “Pēc pasaules radīšanas notika franču konstitūcijas radīšana. Svētdienas vietā mums ir dekāde. Nav vairs Jaunavas, kura bez sāpēm dzemdē Dievu-Cilvēku, tagad ir tauta, vienmēr tīra un neuzpērkama, kas atnes pasaulei brīvību. Mums nav vairs jāgodina šī nesaprotamā kristiešu Trīsvienība. Brīvība, vienlīdzība, brālība – lūk, kam mums tagad jākvēpina.” Grūti būtu atrast kādu spilgtāku revolucionāras propagandas un reizē revolucionāras lepnības pāraugu. 

Režīmam neizdevās iznīcināt Baznīcu. 1801. gadā Napoleons Bonaparts noslēdza ar pāvestu Piju VII konkordātu, kas iezīmēja reliģijas vajāšanu posma noslēgumu Francijā. Tomēr paaudžu kontinuitātes sabrukums darīja savu: laikā no 1789. (revolūcijas sākums) līdz 1815. gadam (Napoleona laikmeta beigas) valstī izauga jaunā paaudze, kas lielā mērā tikusi audzināta, pielīdzinot republikas ideju patriotismam, bet patriotismu – antikatolicismam.

Ar šādu lietu stāvokli pēc 1815. gada saskārās Arsas prāvests, svētais Jānis Marija Vianejs. Savukārt 1826. gadā, kad Francijā tika atjaunota monarhija, bet Baznīca varēja baudīt pilnīgu brīvību, pāvesta nuncijs Parīzē ziņojis Svētajam Krēslam: “Vairāk nekā puse francūžu pilnīgi ignorē kristīgos pienākumus, iegrimstot vienaldzībā. Būtu vērts uzdod sev jautājumu, vai galvaspilsētā atrastos desmit tūkstoši praktizējošu ticīgo.”

 

Avots: Grzegorz Kucharczyk Dr. hab., prof. „Propagandą w Kościół cz. 3 – rewolucja francuska”, milujciesie.org.pl

Publicitātes foto 

Tulkoja Marks Jermaks

Pēdējo reizi rediģēts Piektdiena, 06 Oktobris 2017 08:55

Priestera komentārs

Vīnkopji, ieraudzījuši dēlu, runāja savā starpā: “Šis ir mantinieks. Nāciet, nogalināsim viņu, un mums piederēs viņa mantojums!” Mt 21, 33-43