/Nancy Flanders/

Mēs kā sabiedrība tiekam pastāvīgi bombardēti ar izvēles retoriku, tādu kā piemēram, ka aborts dažkārt ir nepieciešams. Arī mēs dzirdam vārdus no abortus atbalstošām sievietēm, piemēram, Sesilas Ričardsas (Cecile Richards), kura saka, ka aborti bijuši viņas pareizā izvēle. Taču, vai nu viņas apspiež savas emocijas vai arī vienkārši melo, aborts nekad nav laimīgs iznākums.

/Katrīna Kvīna/

Kad es uzaugu, es nebiju kontaktā ne ar Dievu, ne Katoļu Baznīcu. Es zināju, ka mani vecvecāki ir katoļi, bet par to nerunāja, un es pat īsti nezināju, ko nozīmē "katolis." Man tika nežēlīgi darīts pāri, un tāpēc deviņu gadu vecumā maniem vecākiem atņēma audzināšanas tiesības. Pirmo nedēļas nogali es pavadīju šādu bērnu savākšanas punktā, bet pēc tam 8 mēnešus - bērnu namā. Tad atbrīvojās viena vieta audžuģimenē, un tur es nodzīvoju līdz 12 gadu vecumam.

Es esmu 36 gadus veca sieva un četru mazu bērnu mamma. Ikdienā pārsvarā rūpējos par ģimeni un māju, nedaudz strādāju. Mēs dzīvojam mājīgā mājā, kur nerimstoši kūsā dzīvība. Vīrs vada ģimenes uzņēmumu.

Ne vienmēr man ir bijusi tik sakārtota un laimīga dzīve. Es to saņēmu kā dāvanu no Dieva. Viņš patiešām ir pacietīgs, laipns un žēlsirdīgs. Bez Viņa bija briesmīgi. Tagad jau es zinu, ka nekas, ko es agrāk darīju, nespēja dot man īstu laimi un dzīvi sirdsmierā, kā arī vienotībā ar sevi pašu un otru cilvēku.

/Andrea Laveli/

Neņemot vērā LGBT (lesbiešu, geju, biseskuāļu, transvestītu) un gender (vārds gender aizgūts no valodniecības un nozīmē „dzimte”) diktatūras sekmes cīņās par adopcijas iespējām viendzimuma pāriem, diskusijas un zinātniskos pētījumus, reālā situācija ir dramatiska, jo ir bērni, kas auguši ģimenēs ar homoseksuāliem vecākiem un kuriem līdz ar to netaisnīgi nozagta daļa viņu pašu būtības.