Lasot dažus katoļu (nemaz nerunājot par sekulārajiem) autoru rakstus par uzbrukumiem Parīzē, nolaižas rokas. Viņiem visiem šķiet, ka islāmisti cenšas nepieļaut iespējamo dialogu un sapratni.

Nu jau kādu laiku desmitiem publicistu (t.sk. sutanās) atkārto, ka teroristu mērķis ir aplipināt mūs ar naidu vai iebaidīt. Tomēr mēs, kārtīgie ļaudis, nepadosimies un turpināsim mīlēt un ievest kārtējos imigrantus dziļā pārliecībā, ka starp imigrāciju un teroristiskiem aktiem nav nekā kopīga. Kas attiecas uz faktu, ka daļa musulmaņu piedalās slepkavībās, tam nav nekāda sakara ar pašu islāmu. Taču šāds domu gājiens liecina ne tik daudz par drosmi un baiļu neesamību, cik par veselā saprāta un racionalitātes trūkumu. Kristietība un kristīgā politika nav tas pats, ka naivums, labprātīgi radot milzīgas problēmas sev pašiem.