"Pāvests Benedikts nerunāja par Kristu, bet viņš runāja ar Kristu. Viņā īstenojās vienotība starp visaugstākā līmeņa teoloģisko refleksiju un garīgumu, kas ienāk tieši cilvēku sirdīs". "Viņš apzinājās savas spējas, taču viņš tās izmantoja nevis tam, lai paaugstinātu sevi pāri citiem, bet gan lai kalpotu Baznīcas labumam un vienkāršo cilvēku ticībai."

"Apjukums? - Baznīcā šodien ir pārāk daudz politiskās domāšanas". "Vai Baznīca mūsdienās ir pagājusi 200 gadus atpakaļ, kā to teica kardināls Martini? Tas nav iespējami, Jēzus ir visu laikmetu pilnība". Tā par Benedikta XVI mantojumu runā kardināls Millers, Racingera-Benedikta XVI teoloģiskā darba redaktors, kurš deva interviju itāliešu katoļu interneta laikrakstam "La Nuova bussola quotidiana".

*****

“Baznīca nav atkarīga no valsts, tai jāaizstāv sava brīvība un neatkarība.” “Atcelt Svētās Mises nozīmē atteikties no sava uzdevuma, kas ietver pašreizējā laika ciešanu skaidrošanu ticības un Jēzus nāves un augšāmcelšanās gaismā. Jēzus kļuva patiess cilvēks ar miesu un dvēseli, mēs ticam miesas augšāmcelšanai, tāpēc fiziska klātbūtne ir nepieciešama”. Euharistija ir vienīgais patiesais Dieva pielūgsmes veids, tā ir visu citu liturģisko formu pamatā. Tas ir apkaunojoši, ka daži bīskapi apgalvo, ka Euharistijas nozīme ir pārspīlēti pārvērtēta.” Ar Daily Compassrunā kardināls Gerhards L. Millers, bijušais Ticības doktrīnas kongregācijas prefekts.

Jau kopš tā publicēšanas 17. jūnijā Amazonei veltītās sinodes pamatdokuments Instrumentum Laboris ir daudzkārt kritizēts, jo, salīdzinot ar visās iepriekšējās sinodēs risinātajiem jautājumiem, tas vairs neiekļaujas rāmjos, pārkāpjot pieļaujamās robežas arī ierosinājumu ziņā.

Taču uz šo brīdi ir vēl citi jaunumi. Dokumentu saistībā ar tajā saskatāmo herēzi un apoztāzi nosoda vācu kardināls Valters Brandmillers, kurš, nu jau 90 gadus vecs, ir pazīstams kā izcils Baznīcas vēsturnieks un no 1998. līdz 2009. gadam bijis Pontifikālās Vēstures zinātņu komisijas prezidents. Viņš ir arī līdzautors 2016. gadā pāvestam adresētajai vēstulei Dubia, kurā tika paustas šaubas par pareizu apustuliskā pamudinājuma Amoris Laetitia interpretāciju un pielietojumu un uz kuru pāvests Francisks tā arī nekad neatbildēja.

Piedavājam viņa izklāstu jeb, citiem vārdiem, viņa „J’accuse“*, kas jau tulkots un publicēts daudzās pasaules valodās.

SEKSUĀLĀ VARDARBĪBA

“Lai jūsu sirdis nebīstas”

Gabriela Kubija

Kardināla Gerharda Millera priekšvārds

Baznīca nav cilvēku izveidots pašatpestīšanas līdzeklis, bet gan sakraments pasaules pestīšanai Jezū Kristū. Tas nozīmē, ka tā ir “zīme un instruments ļoti ciešai vienotībai ar Dievu, kā arī visa cilvēku dzimuma vienotībai” (Vatikāna II koncils, Lumen gentium 1).

Kristus, pasaules gaisma, var atspoguļoties Baznīcas sejā un apgaismot cilvēci vienīgi tad, ja Baznīcas mācību neaptumšo tās kalpu grēki.

Ticība, kas spēj mūs attaisnot un vest pretī mūžīgajai dzīvei, nāk vienīgi no Dieva. Bet Dieva vadība ir atkarīga no tā, cik uzticami ir Viņa vēsts skaidrotāji. Ja Dieva valstības kalpotāji, kuriem ar apustuļu autoritāti ir jāizskaidro ticīgo kopienai Evaņģēlijs un Jēzus vārdā jāuzņemas tās vadība kā labajiem ganiem, ar savu slikto uzvedību sāk zaudēt ticīgās tautas uzticēšanos, viņi kļūst kā algādži, un ganāmpulks tiem vairs nepieder (sal. Jņ 10, 12).

Kalpošana ir ļoti atbildīgs pienākums. Tieši tāpēc arī bīskapam ir jābūt nevainojamam un ar pietiekami cienīgu stāju, lai rūpētos par Dieva Baznīcu (sal. 1 Tim 3, 1–5). Pat vairāk, “viņam jābūt labā slavā pie tiem, kas ir ārpusē, lai neiekristu neslavā un ļaunā gara slazdos” (1 Tim 3, 7).

Protams, katram katoļu priesterim, tāpat kā ikvienam kristietim mūsu šīszemes svētceļojumā, ir katru dienu jālūdz piedošana par saviem pārkāpumiem un arī jāpiedod saviem līdzcilvēkiem, citiem kristiešiem, viņu pārkāpumi, kā Jēzus, mūsu Kungs, ir mācījis saviem sekotājiem un lūgšanā “Tēvs mūsu” māca arī mūs. Taču ar Dieva žēlastības spēku, ja vien mēs to lūdzam, ikvienam kristietim ir iespējams izvairīties no grēkiem, kas viņu nošķirs no Dieva valstības. Jo “ne netikļi, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne baudkārīgie, ne vīriešu apgānītāji, ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji debesvalstību neiemantos” (1 Kor 6, 9–10).

Pat nopietni grēki var tikt piedoti, ja tie, kas tos izdarījuši, ar dziļu nožēlu lūdz piedošanu un pakļaujas Baznīcas spriedumam.

Tomēr samierināšanās ar Dievu neatbrīvo viņus no atbildības par smago kaitējumu, ko tie ir sagādājuši saviem upuriem, kā arī par to, ka tika mesta ēna pār svētās Baznīcas misiorāro darbību. Priesteru grēki ir divtik smagi, jo ar garīgo varu, kas tiem tika dota – lai Baznīcu celtu, nevis ārdītu – viņi ir saņēmuši arī uzdevumu būt par “priekšzīmi ganāmpulkam” (1 Pēt 5, 3). Pienāks laiks, kad priesteriem vajadzēs atbildēt Kristum, galvenajam Ganam, un atskaitīties Viņa priekšā par ticīgajiem, kas tiem tika uzticēti.

Nemitīgie ziņojumi no arvien vairākām valstīm par seksuālās vardarbības skandāliem, kuros priesteru kārtas pārstāvji izmantojuši pusaudžus, ir jau daudziem katoļiem likuši izjust dziļu apjukumu. Tas viss arī dod labu iespēju organizācijām, kuras neatzīst un ienīst savu kristīgo mantojumu, apsūdzēt Baznīcu dubultstandartu praksē, kā arī attaisnot pašiem savu  netikumību.

Tas nav gluži stāsts par dažu psihiski nelīdzsvarotu indivīdu pastrādātiem noziegumiem, bet gan par sekularizāciju, kas skārusi daļu garīdzniecības, atņemot tai spēju saskatīt morālo lejupslīdi, pie kuras ir noveduši doktrīnas izkropļojumi.

Priesteri ir sava laikmeta un hiperseksualizētās sabiedrības bērni, kura vīriešu un sieviešu seksualitāti skaidro hedonistiski, izplatot maldīgu priekšstatu par augstāko mīlestības ideālu. Taču tā vietā, lai ļautu sevi pārņemt Kristum raksturīgajai līdzjūtībai pret ļaudīm, kas ir kā ganampulks bez gana, Baznīcas mācības skaidrotāji tiecas rast pestīšanu, piemērojoties nežēlīgajam laikmeta garam, un seko avīm ceļā uz bezdibeni.

Pastāvot šādai vēsturē vēl nepieredzētai krīzei, Baznīcai daudzās Rietumu valstīs trūkst stipras ticības bīskapu, svētīgu priesteru un garā spēcīgu kristīgās mācības skaidrotāju.

Peldēšana pa straumi, samierināšanās ar notiekošo, sirdsapziņas apslāpēšana, labāku laiku gaidīšana, sofistisks skatījums uz robežu novilkšanu starp negrozāmo mācību un pastorālo piemērošanos laikmeta garam, līdz izplēn kristietības būtība, nepalīdzēs Baznīcai un pasaulei izkļūt no šīs krīzes, jo vienīgi patiesība var mūs atbrīvot.

Gabriela Kubija ir pelnījusi sirsnīgu pateicību par viņas sniegto ieguldījumu šausminošās tēmas izpētē par seksuālo vardarbību pret bērniem un jaunatni, ko pastrādājuši cilvēki, kurus augstākstāvošā garīdzniecība ir nozīmējusi amatam, lai viņi būtu labi gani un upurētu savu dzīvi par dvēseļu pestīšanu.

Lai tie, kas ir atbildīgi par šo traģēdiju, apzinās, ka pienāks arī Dieva tiesas diena. Lūgsim no Dieva labus un cienīgus kalpotājus Viņa valstības darbam!

***