/Aldo Maria Valli/

Arvien tika kalti plāni atbrīvot pasauli no pāvesta. “Kāds mērķis tam visam? Aizstāt katoļu reliģiju un katoļu baznīcu ar jaunu reliģiju.” Tā lasām lieliskajā Masimo Viljione grāmatā 1861: Le due Italie. Identità nazionale, unificazione, guerra civile["1861: Divas Itālijas. Nacionālā piederība, unifikācija, pilsoņu karš"] (Ares, 2011).

2017. gads aizritēja protestantiskās Reformācijas 500 gadu jubilejas zīmē. Lutera vārds un protestantisma aspekti bieži tika pieminēti diskusijās par vēsturiskiem jautājumiem. Un katoliskās baznīcas virzienā tika mesti skatieni ar nepārprotamu aicinājumu radikāli “pārvērtēt” luterāņus. Pāvests Francisks 2017. gada 7. decembrī ir teicis, ka “Svētā Gara iezīmētais ekumēniskais ceļš ved pie tā, ka ir jāatsakās no veciem aizspriedumiem, kuru gaismā tiek vērtēts Mārtins Luters un katoļu baznīcas stāvoklis tajā laikā”.

Nesen man bija izdevība pašam pārbaudīt, kādu efektu izraisa “herētiķu argumenta” pielietošana.

Nu jau kādu laiku par par dialogu pieņemts uzskatīt atkāpšanos un smaidīšanu. Par laimi, gadās arī visai cienījami izņēmumi. Bīskaps Antonio Staļjano (Stagliano) nesen parādījis, kā jāveido dialogs ar masonēriju.