Cilvēka personas un tās cieņas koncepcija, cilvēktiesības, sieviešu un vīriešu līdztiesība, modernā zinātne, reliģijas nošķiršana no valsts un citas lietas, kas parasti asociējas ar mūsdienām, - tas viss nebūtu iespējams bez kāda notikuma pirms 2000 gadiem.

/Marks Jermaks/

Ticība tam, ka Kristus ir augšāmcēlies, balstās uz konkrētiem faktiem, kas pieejami katram cilvēkam, un kas palīdz ieticēt un izveidot personiskas attiecības ar Pestītāju. Bez ticības uz Kristus augšāmcelšanos nav atpestīšanas. Tādēļ Jēzus saka: „Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” (Mk 16,16)

/Marks Jermaks/

Agrs svētdienas rīts. Kādas Latvijas mazpilsētas ielas ir gandrīz tukšas. Tomēr nē. Brīžiem var pamanīt dažāda gadagājuma cilvēkus, kuri steidzīgi dodas baznīcas virzienā. Lieldienu Mise plkst.7 no rīta. Skan ekstrēmi, bet baznīca pilna. Pēc sejām var redzēt – noguruši, neizgulējušies, daži vēl pirms dievkalpojuma sākuma garlaikojas, citi skaita rožukroni…

Viens no galvenajiem Jaunās Derības autoriem, svētais Pāvils saka: „Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, veltīga ir arī jūsu ticība. Ja nav mirušo augšāmcelšanās, tad mēs esam arī Dieva viltus liecinieki, jo mēs būtu liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu uzmodinājis, bet Viņš to nebūtu uzmodinājis.” (1 Kor 15:14-16)

Tik tiešām, kristietība balstās ticībā, ka noteiktā vēsturiskā brīdī Jēzus augšāmcēlās. Pārsteidzošā kārtā Jaunā Derība necenšas pierādīt augšāmcelšanos, pieņemot to kā faktu. 1.gadsimtā cilvēki vienkārši tam ticēja. Kāpēc? Tukšā kapa dēļ. To nevarēja noliegt. Jaunajā Derībā atrodas sešas savstarpēji neatkarīgas liecības, kas attiecas uz šo notikumu. Trīs no tām nāk no cilvēkiem, kuri redzējuši to savām acīm.